Dzīvē bieži pienāk brīži tādi,
Kad apsēžos un skatu uz debesīm vērstu
Domāju…
Es domāju par visu –
Par saviem sapņiem,
Par jūru smiltīs skautu,
Par koku zariem smagos vējos…
Bet visvairāk mans prāts kavējas
Pie vienas domas vien.
Kas esmu es?
Šī doma galvu reibina,
Tā liek man pazust plašās pasaules skavās.
Kas esmu es?
Kas esi tu?
Kas esam mēs visi?
Vai ir kāds uz planētas šīs mazās,
Kas atbildi man var sniegt?
Un skaļo domu šo
Uz mirkli kaut izkliedēt?