Mana sirds ir kā lapa rudens galā –
Tik trausla un vāra,
Ka pieskāriens vien to miljons daļās saberž.
Mana dvēsele – daudz stiprāka.
Tā cīnās kā zāle zaļā ar sniegu
Un nepadodas, jo pavasarī izsprūk cauri.
Manī kaisle liesmo,
Tās uguns nenodziest.
Tā laužas uz āru
Un sirdi manu stiprina.
Kad saule atkal silda,
Tad trauslā lapa no jauna dzimst.
Tā uzplaukst un dzīvo
I stipra i daiļa.
Kad dvēsele stipra
Un sirds mana arī,
Tad mīlu es jo dziļi un skaisti,
Bet pasaule to nepiedod.
Rasa Švireviča