Reizēm man patīk iztēloties,
Ka dzīvoju es filmā,
Kur viss neiespējamais
Kļūst iespējams.
Eju es pa ielu,
Ausīs skan “Paper Houses”,
Uz lūpām rotājas smaids.
Sejā pūš ledains vējš,
Debesis jau krēslojas,
Pie māju jumtiem mirgo gaismiņas.
Garāmgājēji nesapratīs
Šo sajūtu, kas manā sirdī raisās.
Iekšēji es lūstu,
Ārēji – laime plūst no visām malām.
“Kāpēc?”
Gribētos man pajautāt.
Kāpēc dzīve tāda ir,
Ka skaidrības nekādas?
Rasa Švireviča