Ak, mīlestība, mīlestība
Tu varena ļoti!
Tu “aizdedz” mīļoto sirdis,
Tu – ļaunam labam liec kļūt,
Bet spēcīgam – maigam,
Kautrīgam drosmi tu rod,
Pat muļķis nosarkt prot!
Un, redz – pat tam, kurš nav radis
Kā priekšā muguru liekt,
Tu – varenā liec savā priekšā
Uz ceļiem tam krist!
Akls cilvēks – redzīgs kļūst,
Pat muļķis dzied slavas dziesmas,
Ļauns cilvēks – labvēlīgs top,
Bet stiprs – brīnumus dara,
No ceļgaliem pieceļas tas,
Kuru likās nekas nespēj liekt,
Un visi priecīgi sauc:
“Ak mīlestība –
Tu tiešām visvarena esi!”