Rit dzīve, apkārt spars un prieks,
Skan bērnu čalas, smiekli,
Un mežmalā plaukst pūpolzars,
It katra dvēsele tver sauli – daba mostas,
Jo atnācis ir pavasars.
Bet satiku es tevi ziemā,
Kad sniga sniegs un bargs bij sals,
Es kautri bildu siltus vārdus,
Lai vārdu siltums ziedu ver.
Šie vārdi ziedam likās silti,
Jo pavērās šis zieds, un es
Tad ieraudzīju krāšņu ziedu,
Bet – tek no acīm asaras?
Es bilstu – tas no aukstuma vai sniega?
Ak, nē! No dvēseles dziļumiem!
Šis zieds ir skaists, baidās skarbu vēju,
Kurš pasargās no vēja ziedu šo?
Šis zieds bij pazaudējis balstu,
No skarbiem vējiem sargātājs, kas bij.
Šis zieds ir maigs un trausls dzīvē šajā,
Cik žēl, ka dzīve sūra ir.
Bet mīlestība – sargātu šo ziedu,
No sala, sniega, vējiem skarbajiem,
Un plaukt tev ziediņ visu mūžu,
Un visu mūžu mīlētam tev būt!
Lai mīla dvēseles dziļumos tev spēku rod,
Kas nākotnē Tev nesīs svētlaimīgu baudu,
Redz – mīla nava pērkama par naudu,
Tā diemžēl dzīvē jāizcīna ir.
Un saules stariņš apgaismību rod,
Un zelt, un plaukt – lūk dzīves jēga, tieksme,
Bez tieksmes šīs – mums saules starus neredzēt!