No skolas vecuma līdz noteiktam laikam,
Mums māca visiem zināmas lietas,
No bērna kājas līdz noteiktam vecumam,
Mums vecāki māca par zināmām lietām.
Tik dažiem iespējas ir
Tikt klāt pie nezināmā.
Patiesība – tā atklājas vai neatklājas,
Kādam tā atklājas, bet pārāk vēlu.
Līdz šim viņš dzīvojis ir,
It kā ar aizsietām acīm, ”aizbāztām” ausīm –
tiecoties pēc viņas.
Ai, cik sāpīgi, cik rūgti,
Vai kliedz, vai nē,
Kad beidzot uzzini – kā tas ir zināt!
No sākuma „kamols” stāv kaklā,
Kāda netaisnība – negribas dzīvot
Uzzinot visu!
Liekulība – patiesības zināšanu otrā seja,
Kad sagremoto un norij,
Tu esi padevies, tu esi padevies un peldi,
Tu turpini dzīvot, bet nav jau kam teikt,
Nav jau kam jautāt – nav,
nav,
nav,
Vai „nav” nav jau par daudz?
Labāk jau bija nezināt,
Bet nezinot – tu esi vergs,
Zinot – kungs!
Ai, cik dzīve rūgta,
Bet vēl līdz „slieksnim” ir laiks.