Par Mīlestību

Uz satikšanos kārtējo es gāju
Pat necerēju, bet kas tur slikts?
Jau kuro reizi, es pat neskaitīju
Man likās – atkal būs vien čiks!
Es gaidīju un – minūtes kā stundas
Jo gaidīt – ticiet, viegli nav
Kā savaldīt tās nomākušās domas,
Vai satikšanās nesīs veiksmi man?
Nāk sieviete – tai jaka koši zila
Ar apņēmību eju klāt tai es
Uz lūpām smaids, un acis koši zilas
Es sveicinu un sniedzu puķītes!
Tā kautri runājām par dzīvi
Kā kuram ir’a gājis pagātnē
Es stāstu – gribu veltīt visu sevi
Lai divatā var dzīvot nākotnei!
Jau bērni lieli, katram sava dzīve
Es jūtu – vientulība viņas sirdi māc
Ar cerību par laimi, nākotni un mīlu
Tā grib, lai taču visu sevi, viņai veltī kāds!
Mums šķiroties, mēs tiksimies – es saku
Jo jūtu – vēlams esmu šķiet
Uz lielo ceļu – mums par šauro taku
Tik atliek roku rokā iet!

Kad sirdij tīkams cilvēks zūd
Laiks liekas apstājas,
Kā sniegs zem kājām pamats zūd,
Kas padarīts – vairs neglābjams.
Tu centies par to nedomāt,
Bet esam mēs tepat,
Tu negribi vairs ieraudzīt,
Un apkārt klīst tavs skats.
Kad netīšām tu tuvojies,
Tai vietai kur jūs abi bijāt,
Tu nezini vai skriet tai garām,
Jeb nogaidīt – ak kungs,
ko es te daru?
Vēl kādu laiku tēls tavs acīs,
Par pagātni šīs vietas sacīs,
Tu šurpu nevedīsi iepazīto,
Lai prātu neuzjundī pagātne,
Vairs skaistu vietu zemes virsū nav?
Tak’š ir – lai dzīvo nākotne!