Vai patiesība ir grēks?

Tu skaties viņā, kamēr es vēroju tevi, tavas acis kā visdziļākais okeāns, es tajās iegrimstu.
Kaut man šajā dzīvē piedzīvot tavu pieskārienu, tavu skatienu, tavus glāstus.
Tu tik maigi pret viņu, cik maigi man nepiedzīvot.
Tavs augums tik skaists, kaut es tajā varētu iegrimt un pazaudēties mirkļa iespaidā.

Emīlija Tetere

Ja vien

Ja vien tu varētu palikt kluss.
Tīrs no atmiņām, cerībām un no gaidām.

Ja vien Tu varētu palikt tur,
Atmiņās, sapņos un gaidās.

Ja vien es, varētu tā,
Samīļot, sildīt un mīlēt.

Ja vien mēs kopā varētu tā,
Dzīvot, savā sapņu pasaulē un cerēt.

Bet nekas no tā nav iespējams
Es un Tu ir kā scenārijs nevēlams.

Viss melns, drūms un pelēks
Kad nav man blakus, mans cilvēks.

Esi man tagad un esi tulīt.
Es nākšu, bet vai Tu gaidīsi mani rīt?

Vita

Gaisma Tumsā

Ar tevi viss noris tik dabiski.
Tāda sajūta, ka valoda plūst pati.
Nekas nav uzspiests, pilnīgākā brīvība.
Beidzot tā ir īsta.
Pienāci man klāt nemanot.
Tā atnāk tai mirklī kad…
kad vairs nemeklē un negaidi to.
Viena diena un tu trāpīji mērķī-
pa visām sirds stīgām,
un es mulstu, kas ar mani notiek?
Tavas rūpes apglauda manu sirdi no visām pusēm.
Atvēri man acis un sirdi uz jaunām spējām,
ko neesmu līdz šim jutis.
Tie nebija tauriņi vai amora bultas,
tas bija, kas augstāks.
Tavas acis kā pērles, smaids kā glāsts.
Afrodītes iemiesojums cilvēka miesā.
Iekūri no jauna manas izdegušās ogles,
Reiz smēju: ”mīlestība ir kā bultu šaut mērķī tumsā”
tā tad, sanāk, ka tu esi mana gaisma!

Kaspars Krauklis

Sirds

Mana sirds ir kā lapa rudens galā –
Tik trausla un vāra,
Ka pieskāriens vien to miljons daļās saberž.

Mana dvēsele – daudz stiprāka.
Tā cīnās kā zāle zaļā ar sniegu
Un nepadodas, jo pavasarī izsprūk cauri.

Manī kaisle liesmo,
Tās uguns nenodziest.
Tā laužas uz āru
Un sirdi manu stiprina.

Kad saule atkal silda,
Tad trauslā lapa no jauna dzimst.
Tā uzplaukst un dzīvo
I stipra i daiļa.

Kad dvēsele stipra
Un sirds mana arī,
Tad mīlu es jo dziļi un skaisti,
Bet pasaule to nepiedod.

Rasa Švireviča