Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad gadi projām tā kā dzērves iet,
No Gaujas ievu baltumu pa lāsei
Jūs katru pavasari pasmeliet.
Pa lāsei zaļuma no ozoliem un kļavām,
Ap Gaujienu, kas ciešā lokā stāv,
Un debesis no vizbulīšu gravām
Un sudrabu, kas viļņu tīnēs blāv.
Lai mīlestība nezaudētu krāsas,
Kad reizēm logā būs vien pelēks rīts,
Tai vajag arī spožu bērza tāsi
Un ugunīgās pīlādžogu spīts.
Lai mīlestība krāsas nezaudētu,
Tīrs vienmēr jāuztur tas skaidravots,-
Caur kuru siržu tuvība top svēta
Ar to, kas otram mīlot vairāk dots.