Kad sirdij tīkams cilvēks zūd
Laiks liekas apstājas,
Kā sniegs zem kājām pamats zūd,
Kas padarīts – vairs neglābjams.
Tu centies par to nedomāt,
Bet esam mēs tepat,
Tu negribi vairs ieraudzīt,
Un apkārt klīst tavs skats.
Kad netīšām tu tuvojies,
Tai vietai kur jūs abi bijāt,
Tu nezini vai skriet tai garām,
Jeb nogaidīt – ak kungs,
ko es te daru?
Vēl kādu laiku tēls tavs acīs,
Par pagātni šīs vietas sacīs,
Tu šurpu nevedīsi iepazīto,
Lai prātu neuzjundī pagātne,
Vairs skaistu vietu zemes virsū nav?
Tak’š ir – lai dzīvo nākotne!