Par Mīlestību

Tev neizdodas tā, kā domā,
Jo kāds šai brīdī sliktā omā,
Tu vari plānot savu dzīvi,
Bet raugies – nemanot viss aiziet šķībi.
Tik tādēļ vien, tik tādēļ vien …

Mēs varam tā kā sprinters skriet,
Ar visiem kopā pūlī smiet,
Ir augstu celt, it-tālu velt,
Cik spējam – smelt, un ilgi zelt.
Kamdēļ tik vien, kamdēļ tik vien …

Vai tiešām vienas dzīves maz,
Lai gūtu to – ne daudz, ne maz,
Ne sapņi piepildīti top, kam paprasīt,
Pa kādu ceļu šodien, rītdien iet,
pa kādu – parīt?
Vai spēj tu viens, vai spēj tu viens …

Vai spējam mēs ko guvām – taupīt,
Par otru domāt, otram dot, no sevis laupot,
No sevis knapinot, vai cēlām ”Gaismas pili”,
Visaptverošo – to, ko sauc par dzīvi?
To – var!
Tik kopā vien, tik kopā vien.

/Romāns Valters/

Par rakstu Delfi – sievietēm: ”Vai vienmēr tie ir vīrieši, kas nevēlas neko?”

Kas cilvēkam dzīvē liedz būt kā visi?
Tā – Mīla!
Bet ko tad šis cilvēks mīl?
Tā vīrietim – sieviete,
Sievietei – vīrietis.
Kas dara tos stiprus, veselus garā?
Tā atkal – Mīla!
Kas mīl – radīts viens otram,
Šeit ”Varbūt?” – jautājums lieks,
Kurš mīl – neradīs sāpes otram,
Viņu starpā – laime un prieks!

/Romāns Valters/

Varbūt traucēju tev dzīvot tā,
Kā tu to vēlies?
Nemaz par tādu pavērsienu neesmu es vīlies,
Ir dotas cilvēkam visvisād’s tiesīb’s,
Un izmanto viņš tās pēc saviem uzskatiem.
Ko grib – viņš mīlē, un ko grib – ar nē,
Kam grib – viņš melo – tikai sev – nē, nē!
Lai nemantotu nelabu sev slavu,
Viņš maina draugus, dzīvesvietu, darbu,
Nu, vai nav labi?
Tik īsos brīžos, tad, kad paliek viens viņš,
Un ilgas – būt ar’ kādam noderīgs,
Tad cilvēks stājas izlēmības priekšā,
Kā tajā uzrakstītā Šekspīrs lugā
„Būt, vai nebūt!”

/Romāns Valters/

Kādā no žurnāliem atkal bija raksts, kuru izlasot radās šis dzejolis:
Varbūt, ka pārmest var,
Ka vārdi, ko tev saku,
Ir teikti kādai jau,
Tos tagad tev jau saku.
Mīla – sarežģīta lieta, redzi,
Tu vari teikt un darīt,
Bet, cilvēka, kuram saki, sirds,
Vēl īsti nezina – ko mīlēt?
Tā vārdi izskan, nesasniedzot otra ausu,
Jo domāšana otram ir par gausu,
Kas primārāk?
Darbs, karjera – jeb sirds miers,
Kas būs, kad būsim divatā?
Vai labāk – viens es? Un kamēr viens par otru nedomā,
Tas otrs paliek nomodā,
Jo naktīs domas plosa prātu,
Ar ko es slikts, ko izdarīju tādu?
Ka otra acīs, runā, smaidā,
Nesaskati, nejūti, ko vēlies,
Par īsu „Labdien.”, nedzirdi tu vairāk,
Un vaigi sārto ne no sniegtā zieda –
No oglēm, kamīnā kas karsti kvēlo!
Sirds jūt, ka vajadzīgs tu esi,
Kā vien kā laika kavēklis,
Tā šodien viens, pēc kāda laika cits…..,
Tu vēlies mīlēts būt, ne tāds, kā putnu biedēklis.
Tā atbilde uz mēmo jautājumu tavu,
Kam rakstīju, es dzejā mīlu slavējot,
Šos vārdus veltu tev es,
Nāks laiks, un tava mīla manu sirdi dziedinot,
Liks spalvai jūtas izteikt vārdos.

/Romāns Valters/

Es sēžu, rakstu, domāju,
Un redzu jēgu tam,
Jo mana jūtu pasaule
Skan tev – mana mīļotā!

/Romāns Valters/