Tik jautra kā burbuļu avotiņš,
Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,
Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,
Iz pirkstu galiem skrej zibentiņš-
Jā, tāda es esmu, to zinat!
Nu nākat un manu mīklu minat!
Starp ikdienas rūpju skārieniem,
Starp pārdzīvotiem uzskatiem,
Es esmu kā roze starp rāceņiem,
Kā uguns star sausiem žagariem-
Jā, tāda es esmu, to zināt!
Nu nākat sev pirkstus apdedzināt!
Aspazija
Rakstniece ar spožu grieķiskās cilmes (no sengrieķu valodas Ασπασία, Aspasia) pseidonīmu un leģendām apvītu, līdz galam neizpētītu dzīvesstāstu. Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, arī Rozenvalde (pēc pirmās laulības 1886. gadā Elza Valtere, pēc otrās laulības 1897. gadā Elza Pliekšāne), Raiņa dzīvesbiedre.
Latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācēja, viņas darbiem būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju, par tautiskās pagātnes un modernās sabiedrības, par cilvēciskās esības un dzīves jēgas, par nācijas un valsts radīšanas un pastāvēšanas pamatnosacījumiem. Radošā tandēmā ar Raini Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriski politiskie darbinieki, viena no enerģētiski visspēcīgākajām Latvijas kultūrzīmēm, spilgtākais intelektuālais pāris latviešu kultūrā, radot tēlus un motīvus, kam bijusi izcila spēja transformēties citās mākslinieciskās jaunrades formās – teātrī, kino, mūzikā, tēlotājā mākslā – kā arī ārpus mākslinieciskās vides Latvijas valsts koptēla konturējumos un starpkultūru komunikācijā.
Pasaciņa
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Ātri, ātri steidzas viņa,
Rokā zelta pātadziņa.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Līdz ko jaukie sapņi beidzas,
Viņai projām jāaizsteidzas.
Ilgi, šķiet man, projām biju;
Nu es atkal ieraudzīju:
Mazā, sirmā kumeliņā
Jāj pa ceļu pasaciņa.
Sidraboti pakaviņi,
Zili puķu iemauktiņi;
Pavadā kā pērles sienas
Senās, mīļās bērnu dienas.
Jāj un jāj un neapstājas,
Zemes virsū nav tai mājas.
Nebēda
Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!
Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.
Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!
Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt’s
Pie puķu pakariņa.
Ikdienas cilvēki
Jums dūšas nau, ne lepna naida
Pret ikdienību saslieties,
Jūs lielā pūļa spriedums baida,
Priekš tā jūs priekšā lokāties.
Jums dzīve vienmēr rūpes dara,
Kā tik uz vietas stāvēt ciet,
Kam cīņas, negaisu, kam kara?
Kam slavu gūt un bojā iet?
Jums dūšas nau, lai kaislu dzelmē
Līdz bezdibenim nogrimtu –
Un lielu darbu karstā svelmē
Lai varonību rādītu –
Ko dvēslei der – cik neprātīgi! –
Cēls karaļmētels, svēts un dārgs.
Jūs lēti, silti, omulīgi
Sedz ikdienības rīta svārks.
JEL DODAT MILZEŅA DOMU MAN
Jel dodat milzeņa domu man,
Lai veldzē tā dzīvi no jauna,
Un brīvu darbību atverat,
Kas rautu no bezdarba kauna!
Ak dodat man tik ilgas vēl,
Sīs smagās miesas kas šķeltu
Un tālu pār ikdienas dzīvi pār
Pret zildzidrām debesīm celtu.
Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju – un pasaule plaisā,
Un brīvu elpu es atelšos vien
Tik aukā un pērkoņu gaisā.