Dzied circenītis
Aizkrāsnē,
Nāc, puisīt, mātei
Azotē.
Ak, neprasi! Nav
Maizītes,
Skat, skat, tur laukā
Zvaigznītes!
Lai citiem riekstiņš,
Pīrādziņš,
Mums, lūk, tur logā
Mēnestiņš!
Tāds mīļš, balts, apaļš
Mēnestiņš,
Tik spoži citiem
Nespīd viņš.
Beidz raudāt, dēliņ,
Rimsties nu,
Es tad ko jauku
Stāstīšu:
Mēs runci ratos
Iejūgsim,
Uz mēnestiņu
Nobrauksim.
Tur būs tev spožas
Spēlītes,
Būs runcim zelta
Pelītes.
Tev iedos sidrab’
Šaut’nīti
Un vēl ar zelta
Gailīti.
Pie sāniem būs tev
Zobentiņš
Un rokās sarkans
Karodziņš.
Miedz, puisīt, aizmiedz
Azotē
Kā circenītis
Aizkrāsnē.
Aspazija
Rakstniece ar spožu grieķiskās cilmes (no sengrieķu valodas Ασπασία, Aspasia) pseidonīmu un leģendām apvītu, līdz galam neizpētītu dzīvesstāstu. Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, arī Rozenvalde (pēc pirmās laulības 1886. gadā Elza Valtere, pēc otrās laulības 1897. gadā Elza Pliekšāne), Raiņa dzīvesbiedre.
Latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācēja, viņas darbiem būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju, par tautiskās pagātnes un modernās sabiedrības, par cilvēciskās esības un dzīves jēgas, par nācijas un valsts radīšanas un pastāvēšanas pamatnosacījumiem. Radošā tandēmā ar Raini Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriski politiskie darbinieki, viena no enerģētiski visspēcīgākajām Latvijas kultūrzīmēm, spilgtākais intelektuālais pāris latviešu kultūrā, radot tēlus un motīvus, kam bijusi izcila spēja transformēties citās mākslinieciskās jaunrades formās – teātrī, kino, mūzikā, tēlotājā mākslā – kā arī ārpus mākslinieciskās vides Latvijas valsts koptēla konturējumos un starpkultūru komunikācijā.
Mēnessnakts
Brīnumdaiļā mēnessnakts,
Tu ar savu burvīgumu
Tālā, baltā spožumā
Apņem visu debessjumu,
Brīnumdzidrā mēnessnakts.
Tumsu projām nobīdot,
Tu ar gaismu pildi āri,
Spožu miglas audumu
Visai dzīvei pārstiepj pāri,
Brīnummaigā mēnessnakts.
Patiesība, sapņojums,
Kuri dzīvē pušu lauzti,
Tavu staru smalkumā
Tiek no jauna kopā austi,
Brīnumvieglā mēnessnakts.
Tavā dziļā klusumā
Nogrimst visas zemes bēdas,
Tavā lielā spožumā
Izgaist visas dzīves pēdas,
Brīnumlielā mēnessnakts.
Sāpes skaistas kļuvušas,
Novelts smagums, zudis baiļums.
Vaļā veras mūžība,
Kuru atstaro tavs daiļums,
Brīnumcēlā mēnessnakts.
Man no debess dzēšat
Man no debess dzēšat
Visu spožumu
Un no dzīves plēšat
Visu košumu!
Ņemat mīlestību,
Man pat tās nav žēl.
Atstājat tik gribu:
Dzīvot, dzīvot vēl!
Griba
Šķīst laime kā putu burbulīts,
Kā lapa bāl mīlestība,
Bet it kā tērauda asmens trīts
Ir cilvēka nopietna griba.
Tā zilā ilgu puķe
Tā zilā ilgu puķe, tā nav ne še, ne te
Tā puķe, tā zilā puķe – nez, kur tā augusi?
To puķi, to zilo puķi – kur gan lai meklē to?
Cik simtu tūkstošs jūdžu pie viņas jāceļo?
Pēc zilās ilgu puķes ir velti meklēts sen,
Bet vienmēr meklētājus no jauna ilgas dzen
Tā zilā ilgu puķe, lai ir kā pasaule
Tā puķe, tā zilā puķe ir tomēr jāmeklē.