Jaunie dzejnieki dzejoļi.
Mana fantāzija liela,
Izplešas kā Rīgas iela,
Dzejas diena ira klāt,
Klases priekšā jāiet stāt
Dzejolim ir jābūt garam,
Četrām rindiņām pa labam,
Skolotāja blakus sēž,
Visa klase virsū blenž.
Ceturtdienas vakars iet,
Pulkstens desmit jau noriet,
Mamma saka gulēt skriet,
Telefons ir jānoliek.
Nu ir klāt pēdējais pants,
Autors tam būs nezināms,
Tāpēc teikšu es atā,
Iešu sēdēt sev solā.
/Aleksandrs Šneiders/
Mājas nav cilvēki kuri tur dzīvo,
Mājas nav tikai istaba kurā būt.
Mājas nav virtuvē izceptās kūkas,
Mājas ne redz, bet gan jūt.
Mājas ir cilvēki ar kuriem tu dzīvo,
Mājas ir vieta kur drošs vari būt.
Mājās vari sapņot cik vēlies,
Mājās tu pats vari par sapņiem reiz kļūt.
/Madara Stacēviča/
Pavasaris ir kas jauns!
Tomēr, varbūt, nedaudz ļauns?
Kad rakstu šo, man nedaudz kauns,
ka es tāds klauns.
Pavasarī jādzīvo no jauna,
jādzīvo līdz tevi auna,
kurpēs rudenī.
Jā, vasarai sen vairs nav kauna,
un ziema tevi neatzīs.
Bet atkal būs tas viss no jauna!
/Mārtiņš Matīss/
Tas bija rīt, vai aizparīt,
kad ēna manu pieri skāra,
un līda matos, sapņus bizēs pīt.
Aizvakar vēl viņu ķeršu,
gūstīšu, un klāt sev skaušu,
Un vakardienu atkal ķeršu.
Es ēnai taupu vārdus senus,
bet tā vienmēr veikli aizslīd!
Grūti spēlēt paslēpes ar ēnu!
Ar laiku, sabrūkot tam lāpa mūri.
Ar Laiku ir cauri!
Lūdzu aizveriet aiz manis būri!
/Mārtiņš Matīss/
Es reizēm līdzās bīju!
Ko vēlējos, to pamanīju,
ko vēlējos, to saganīju,
ko nevēlējos – atgainīju.
Ar Tevi domās kopā bīju,
bet neizdarīju.
Ar odiem pēru, tad aizraidīju…
Tu atnāci kā rīta blāzma,
kā pazudis, bet mīlīgs glāsts.
Tas bērns ko toreiz noraidīju,
nekad ar mums vairs nerunās…
Tas mūsu lāsts…
/Mārtiņš Matīss/