Rīt jau arī jābūt rītam labākam,
ja ir laba šī nakts, nosirmojusi
tādā labā rasā, kura glābj
tos, ko sava uguns kauj vai nost.
bail ar roku jasmīnzaram pieskarties –
ziedi sadegs, zaļās lapas nomelnēs.
Viss no baltās rasas balts un biezs
šajā aizmirstajā Rīgas nomalē.
Roku liec pie rasas, rasa uzvārās,
piedzimst miglas zirgs un projām aizauļo,
nakts ir tāda laimīga, kā uzvara,
laimīga līdz nemaņai un aiz.
Ai, zem kādām zvaigznēm tas viss notiek,
zied un nozied, atkal zied un nozied!
Es tev tikai klusu teikšu “Ļoti”,
un tas visu, visu, visu nozīmē.
Ojārs Vācietis
„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)