Ojārs Vācietis

„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)

Kamēr zāle sniegam cauri duras

by

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju – strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs

by

Kaut ko klusiņām, klusiņām – kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt – tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām – kā krīt sniegs –
un tik viegliņām, viegliņām – kā tālu atmiņu –
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu

by

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica – tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

Balāde par Matisonu I

by

Kas tu par vilku? – saka man.
Es tiešām esmu mājas suns,
bet tikai māju man vairs nav,
kur mājas bij, tur vēji smilkst.
Un tā es esmu vilks.

– Tu lec un kod! – tā saka man.
Bet kaut ko sargāt gribu es.
Bet visu nevar nosargāt,
jo pasaule par lielu ir.
Un vilkam skumji ir.

– Par visu, kas tev sāp, tu kod! –
tā saka man un kožu es.
Bet katrs kodiens pašam sāp.
Kad nātru aiztiek, tā sāk kost.
Vien tā es mierinos.

Reiz visi suņi mājas nāks,
neviens no tiem vairs nebūs vilks,
un būs, ko sargāt, būs ko riet…
Bet pagaidām visapkārt dun.
Un gaudo tālāk, sun.

Rīt jau arī jābūt rītam labākam

by

Rīt jau arī jābūt rītam labākam,
ja ir laba šī nakts, nosirmojusi
tādā labā rasā, kura glābj
tos, ko sava uguns kauj vai nost.
bail ar roku jasmīnzaram pieskarties –
ziedi sadegs, zaļās lapas nomelnēs.
Viss no baltās rasas balts un biezs
šajā aizmirstajā Rīgas nomalē.
Roku liec pie rasas, rasa uzvārās,
piedzimst miglas zirgs un projām aizauļo,
nakts ir tāda laimīga, kā uzvara,
laimīga līdz nemaņai un aiz.
Ai, zem kādām zvaigznēm tas viss notiek,
zied un nozied, atkal zied un nozied!
Es tev tikai klusu teikšu “Ļoti”,
un tas visu, visu, visu nozīmē.