„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)
Aizies kā vasaras iedegums
likteņa
pārinodarījums.
Vēl jau nav sacīts,
vai liktenis tev
vai tu liktenim uzskrēji virsū.
Vilciens neuzbrauc tam,
kas nav uz sliedēm.
Aizies kā nelaiķis
viss, kas tev bijis
īss.
Mūžīgais neaiziet,
kaut gan to grūti saprast.
Es visu mūžu
skatos uz mūžību
un neredzu, ka viņa ietu
vispār.
Dari ar mani, ko gribi.
Bet dari.
Tūkstoš sejas
man saplūst par vienu-
par vienu laimīgo
tavu,
par tādu, kādu es gribu
un varu
to padarīt.
Nē, nevis gribu.
Vai tad debesīs iesniedzies tornis
ko grib ?
Viņš ir,
un viņš citādi nevar.
Dari ar mani, ko gribi.
Nē, esi.
Esi tāds,
kāds tu citādi nevari.
Es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās,
es tevi paslēpšu
dzeltenās madarās
no meža kaķa
dzeltenām acīm,
no beigtas dzeltenas vālodzes
paslēpšu.
Es tevi paslēpšu, baltā,
no dzeltēšanas
un aiziešanas
ar dzeltenu vēju.
Mīļā,
es tevi mīlēšu
dzeltenās madarās!
Viss daudzkārt laimīgāk un smagāk,
tu neesi ne
tā, ne –
viņa.
Bet “lai tas trešais pagaida,
kamēr mēs beigsim vakariņas”.
Mēs ēdīsim to mūžību,
kas ilga tikai varbūt
mirkli.
Un vīns no glāzes pētī mūs,
un sarkans,
sarkans,
sarkans dzirksteļo.
Viņš klusē,
ugunīgi domājot,
cik daudz var runāt divi klusie
un vai tiem reibumu drīkst dot,
kam sirds no sirds
ir piedzērusies.
Un šampanietis mums nav lemts,
tas nenoģērbs tev sudrabu
un nešaus…
Un tur, kur debess kūst ar zemi,
lai tomēr pagaida
tas trešais.
Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.
Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.
Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.
Laiks ir asinīs.