Es pa tavējiem vārdiem
kā viļņiem
zem Mēness
pusmistiskas gaismas
peldu –
te man ir svars, te bezsvars, te atmiņa
noslīd gar skropstām kā sniegaina pūce,
es stāvu uz vietas, bet tu mani nes un nes
vēlreiz un vēlreiz …
Es uz tavējiem vārdiem
kā zvērošām pagalēm zvērestā uzlieku
stingušās rokas, un atsilst tās kāpšanai klintī
un plēšanai līdz asinsasinīm, jo man jātiek
uz galotnēm, kur stāvi, ledainā lavīnā stingusi,
un mani sauc un sauc vēlreiz
un vēlreiz…
Es pret tavējiem vārdiem
kā dzeloņiem duros ar roku bez cimda, ar
putna vien pērļaini vārīgu krūti, pār kuru
drīz sarkanas pērlītes noskries uz leju,
jo tie vārdi ieplēš, lai tiktu līdz asiņubrālībai,
un, lūdzu, plēs un plēs vēlreiz un vēlreiz, un
vēlreiz…
Bet visdziļāk es noliecos tad tevis priekšā līdz
zemei
par klusumu to, kas starp vārdiem, par klajumu to,
kas starp vārdiem, un to, ka man atļauts
šai līdz sāpēm laimīgā klusajā klajumā
stāvēt un gaidīt – kas vēl un kas vēl,
un kas vēl…