Te nu mēs esam.
Debess no perlamutra,
tā ir tā gliemežnīca,
kas pāri.
Bezvēja nopulēts
ezers.
Un te mums ir jākļūst
par pērlēm.
Ojārs Vācietis
„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)
Maza pilīte
Maza pilīte manas asins
uzrasoja
uz karstas dzīves,
iztvaikoja,
un likteņa vējš
pacēla gaisā
iesārto miglu…
Tagad pie tevis
es būšu
biežāk.
Vižņi
Uzmanies,
kad manī iet vižņi.
Vižņi ir
upju nezināšana.
Vižņi ir
upju nenoteiktība.
Vižņi ir
starp.
Vižņi ir
vai nu uz aiziešanu,
vai palikšanu
Un tas nedrīkst tev būt
vienalga.
Trakās kamanās
Trakās kamanās
tu mani sēdini,
trakos vilcienos,
trakās raķetēs…
Un nemaz nebaidi,
neapbēdini
man no bērnības
pārpalikušo
zaķīti.
Arī tas sēžas
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos.
Un bez –
pūkainam palikt –
pamanās
netikt uz zoba
ikdienas
vilcenei.
Tā nu gaudo
pamestā namā,
tā nu pēc manas dvēseles
smilkst.
Bet mēs joņojam
trakās kamanās,
trakās raķetēs,
trakos vilcienos…
Caur zaru mežģīnēm melnām
Caur zaru mežģīnēm melnām
birst zvaigznes
pār mums.
Un atsitas zaros un sašķīst,
un sašķeļas tūkstošos dimantu.
Tad redz no kā acis
tumst.
Nakts ir tik laimīgi melna,
ka neredz neviens mūs
varbūt.
Nakts ir tik tumša,
ka mums
pati mazākā zvaigznīte paliek
un nav nevienas,
kas zūd.
Laimīgā naktī
mēs laimīgi kopā
un nav – pirms tam
un pēc tam.