„Viņš uzdrīkstējās nenobīties un pierakstīt savas sirdsbalss teikto, lai gan tas bieži bija pretrunā ar valdošās nomenklatūras viedokli – par to nācās maksāt ar darbu nepublicēšanu ilgākā laika periodā un saņemt bargu padomju ideologu kritiku. Taču Ojāra Vācieša talantu apklusināt neizdevās: viņa vārdam piemita pārāk liels spēks un tauta viņu mīlēja. Tad arī valdošajai elitei neatlika nekas cits, kā „sodīt” viņu ar dažādiem Goda nosaukumiem un prēmijām. Taču arī tas nelīdzēja – Ojārs Vācietis nemainījās un konjunktūrai nepakļāvās. Viņš rakstīja atkailinātiem nervu galiem, kā bez ādas, atvērts visām sāpēm un laimei. Jā, arī laimei. Lai atceramies viņa nepārspējamo mīlestības liriku!” (Zinta Pencele, Ojāra Vācieša memoriālā muzeja galvenā speciāliste)
Nopūta ir
tik dažāds
un gaišs,
un visādu valodu vārds.
Klusām nopūšas koks,
kad ir zāģis
vai viesulis garām.
Un nopūšas durvis,
kad veras
un neielaiž gaidīto tev,
bet tikai vēju.
Un cilvēks,
kad smagi
un zināms, ka nākošā mirklī –
vēl smagāk.
Un mīlestība
pie lūpu dambja,
kad jāsaka tas,
kam nav pasaulē izdomāts vārds.
Es eju
pa paklusu pusnakts
pasauli
un viņas nopūtu
dzirdu:
ka beidzot nu mēs –
viņas cilvēki –
vairumā esam pie miera,
bet rīt būsim…
atkal.
Manī nav tava pavasara, auša.
Kā es varu iet tavā pļavā?
Kur tev likt mani,
ziemu,
negaidīta un laba atkušņa
cauršautu?
Un es nemāku iet tikai ciemā.
Es visur eju uz palikšanu.
Un palikšana
ir mūža un sekundes
gara…
Auša…
Bet tev ir taisnība.
Uz palikšanu ir tikai viens vienīgs
ceļš-
ļaušana.
Es tavu vārdu piesaucu
rītos,
dienā,
vakaros,
naktīs,
priekos,
bēdās,
barā
un vientulībā,
un – kad nav bara,
ne vientulības,
kad nav nekā.
Un katrreiz
tavs vārds skan
savādāk.
Es tavā vārdā
varu visu pasauli pateikt
un visu pasauli
uzrunāt.
Tos rudens augstās debess vārdus
es tev gribu sacīt.
To spīvo savādumu gāju putnu acīs
es tev gribu prasīt.
To lielo zvaigžņu gatavību nokrist,
bet nenokrist
es gribu iedot tev.
To rudens horizontu robe?izzu?anu
un ieturpināšanos nezināmajā
es gribu klāt mums pāri
Lai neviens neredz,
ka mums rudeņos trūkst spārnu-
ne aizlidot,
bet savus gāju putnus pavadīt
līdz tam tur…
Tam,
tam nezināmajam.
Pār pamali stāv
rietēšanas varš.
Es paņemu to varu
un pa nakti
tev pilnu dārzu ķeizarkroņu
izkalšu.
Tu iznāksi uz sliekšņa,
karalien,
kļūs acis tev no brīnumiem
kā zvaigznes.
Kur tik daudz karaļu?
Ko ķeizari tik rātni?
To ir tik daudz,
tie ir tik klausīgi,
lai tavās acīs nenodzistu
zvaigznes
pat uz brīdi.
Man jābūt zaldātam
un klaunam,
un dzirnavniekam,
kurš maļ kaķa vietā.
Man katru brīdi jābūt
citādam,
jo tikai citāds mirklis var būt
brīnums.
Lai tavas acis vienmēr būtu
zvaigžņotas.