Viss daudzkārt laimīgāk un smagāk,
tu neesi ne
tā, ne –
viņa.
Bet “lai tas trešais pagaida,
kamēr mēs beigsim vakariņas”.
Mēs ēdīsim to mūžību,
kas ilga tikai varbūt
mirkli.
Un vīns no glāzes pētī mūs,
un sarkans,
sarkans,
sarkans dzirksteļo.
Viņš klusē,
ugunīgi domājot,
cik daudz var runāt divi klusie
un vai tiem reibumu drīkst dot,
kam sirds no sirds
ir piedzērusies.
Un šampanietis mums nav lemts,
tas nenoģērbs tev sudrabu
un nešaus…
Un tur, kur debess kūst ar zemi,
lai tomēr pagaida
tas trešais.