Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klus, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav – ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.