Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.
Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam mirdz laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.
Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, – muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tik gājis.
Tad atdariet acis un skatāties, rau!
Bez rimšanas izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.
Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.