Imants Ziedonis ir viens no izcilākajiem un visvairāk lasītajiem 20. gs. otrās puses latviešu dzejniekiem un publicistiem, īsās prozas žanra epifānija un literāro pasaku autors. Spilgts dižkoku kustības aizsācējs 20. gs. 80. gados un neatkarības atjaunošanas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts, Kultūras fonda un Latvijas institūta vadītājs. Pēc viņa scenārijiem tapušas vairākas dokumentālās filmas.
Salikt kopā
nesaliekamas lietas:
nepienākušas,
nepieietas.
Šķūnelī kopā
ar veco sienu
iemīdīt pantā
parītdienu.
Vienā ķēdē
ar durvju zvanu
iemontēt nāvi
un piedzimšanu.
Nebūt ne vakar,
nebūt ne rīt:
abas šīs gaismas
uz mani krīt
šurp. Un, te manī
satiekoties,
rāda: ka citur
nav kur doties –
no abām pusēm
spiež zelta gaiss –
un kurp iet: tu sev pats
esi vienīgais.
Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām – un mirdzot rokassprādzēm.
Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.
Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.
Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk…
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ…
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.
Ir laimīgie, kas sevi atrod
Un darbu, kuru mīl un prot,
Bet cik vēl stundu dienā katrā
Kā mēslus ārdām negribot.
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.