Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām – un mirdzot rokassprādzēm.
Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.
Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.
Es nežēlojos. Dzīvi jāņem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.