Ar acīm aizvērtām
Klusībā vēlēties,
Saules ausmā uzzied
Lai rīts.
Lai putnu balsis apkārt lēkā,
Meža smarža neizdziest.
Ar pieneņpūkām maigām
Vēja plūsma aizlido.
Kad atkal pienāks rīts,
Tīrs murgiem, ellēm, briesmoņiem?
Lūgt tikai vienu
Sidrabotu saules rītu.
Lūgt tikai tīru,
Baltu dienu piedzīvot.
Kad mīlēt, sapņot, ticēt
Labajam atkal ļauts.
/Rasa Švireviča/
Kad mēs liekam eksāmenu,
Ar lielām domām to darām,
Tā, lai viss būtu ideāli,
Lai nebūtu nepareizi.
Bet tā vienmēr nebūs.
Visi mēs kļūdamies.
Daži vairāk nekā citi,
Bet visi mēs kļūdamies.
Un ja kļūdas ir daudzas.
Viens pēc otra, pēc otra.
Varbūt vieglāk ir nelikt…
Iet prom, no eksāmena.
Jo ja neliek, tad nevar kļūdīties,
Būt nepareizam.
Tās sāpes, lai neatkārtojas
Kā vienmēr tās dara.
Bet ja aiziet tālu,
Tad nevar atgriezties.
Un citi, kuri arī liek
Jutīs ka vairs neesi.
Ir žēl, jo es zinu:
Pat ja ir nebeidzama bedre,
Kurā kriti, ļoti ātri,
Var pieķerties pie sienas, ja mēģina.
Un rāpties ārā,
Pat ja ir grūti un sāp rokas.
Tavas kļūdas nav bezgalīgas,
Tās var beigties, ja mēģina.
Protams, vienmēr būs kļūdu,
Vienmēr būs sāpes.
Taču aiziet prom, jo tās ir,
Ir vislielākā dzīves kļūda.
/Edgars Oktāns/
Man gribās teikt visu,
Visu, ko vien es domāju,
Bet viss tik ātri skrien,
Es nevaru formulēt teikumu.
Es gribu dziļi iedziļināties,
Pārunāt katru detaļu,
Dabūt tavas domas,
Pateikt arī savas.
Tev ir tik daudz domas,
Un tās visas ir tik interesantas,
Un tās visas ir tik labas.
Lūdzu, atļauj tiem lidot.
Es esmu gatavs klausīties.
Es gribu klausīties,
Pat ja tā neliekas.
Pat ja tikai tu runā.
Tā lieta, kas mani baida
Vairāk par visu,
Ir ka teiksi ko vienmēr,
Nevis to ko domā.
Tāpēc lūdzu, saki savas domas,
Tas man rod prieku.
/Edgars Oktāns/
Bagātums nāk no stilistiskām figūrām,
Sasaistīts skaistums saitē ar aliterāciju,
Un ar asonansi auglīgu augli aizaugsi,
Bet ar inversiju sajauksi vārdus tu.
Sākas viss ar anaforu,
Sākas, jā, bet epifora to pabeigs,
Un polisindetons un citi līdzīgie arī pabeigs.
Asindetons, vārdi, citi, bez saikļa.
Ķēdi vienu ar otru savieno,
Ķēdi vienu ar otru savieno,
Savieno kopā ar pakari,
Vai ar retorisko jautājumu arī var?
Mēs nezinam, kā redukciju izmantot,
Vai kā divkāršojums vārdi, vārdi atkārtojas?
Vai kā blīvējums, VTL. un citi?
Vai tā ir vispār līdzīga kā salīdzinājums?
„To ko sausi, to arī pļausi.‟ Saka paralēlisms,
Ir arī citas figūras, daudzas.
Bet jāatceras, tāpat kā skaistums nāk no gredzena,
Bagātums nāk no stilistikām figūrām.
/Edgars Oktāns/
Skaistā valoda izmanto tropus.
Zelta rokas ir metaforam, jo to visi raksta,
Bet ja personifikācija paiet garām, tas arī labi,
Un jāuzmanās no perifrāzes, jo līdzīgs zvēru karalim.
Latvija aplaudēja metonīmiju,
Jo vienu dienu, sinekdoha tam atļāva
Ar rožu skaisto epitetu,
Lēnā ātrumā iet pie oksimorona.
Neparko neuzticies hiperbolai,
Jo kā samērā labā litota,
Tā ironijas māju apzaga.
Ja ticēsi, tad kā simbols uzbruksi vējdzirnavām.
Alegorija teiktu: „Viss šis, tikai lai iemācītos.‟
Un alūzija: „Tu esi pazaudējies, kā pazudušais dēls.‟
Kopumā 13, un ir taču vel,
Bet ar šiem, jau ir ļoti skaisti.
/Edgars Oktāns/