Soneta ar ragiem

«Ko, kalējs, kaldini?» – «Mēs dzelžus kaļam!»
«Tu dzelžos pats sev’ liksi, pirms to ģiedi!»
«Ko, zemnieks, ar?» – «Lai augļiem laukos ziedi!»
«Tev ērkšķi bus. bet labums citu staļļam.»

«Ko, mednieks, glūni?» – «Stirnu šaut pagalam!»
«Gan trenkās jūs, kā stirnu dzen un briedi!»
«Ko, zvejnieks, tu ar tīklu zivis biedi?»
«Kas jūs no nāves tīkliem taisīs vaļam?»

«Pie krūts ko zīdi, māte?» – «Zēnus zīdu!»
«Nu kā lai, savai tēvu zemei ļaunu
Tie darīdami, ienaidniekus baro!»

«Ko raksti, dziedātājs?»

Līgas svētki

Līgsmas līgo līgaviņas,
Līgo kalnos, līgo leijās,
Līgo laukos, līgo zveijās,
Līgo labās, jaukās ziņas,
Līgo laimīgas aizvienu,
Līgo, sākot Līgas dienu,
Līdz pat saulei lecot kalnos.
Lūk, kā deg pa augšām liesmas!
Līgsma dzīvo Līgas saima.
Laipna mielo viņu laima:
Leijās, kalnos atskan dziesmas,
Lieli, mazi klaigā, saukā,
Laužas, lēkā, līgo laukā,
Līdz pat saulei lecot kalnos.

Skolā reiz mācīja, apmēram tā…

Sniegi sniga, putināja, pūtin pūta ziemelis,
Negribēja atkāpties,
Negribēja pavasari it ne tuvu, tuvu laist.
Un tad vaigus piepūtis, cik vien spēka pūta
Dienvidu vējš tam pretī, nespēja vairs ziemelis
Spēkoties tam pretī.

Kusa ledus, sniegs tam līdz – pavasaris drīz!
Plaukst pirmais pūpolzars, daba mostas,
Skrien strautiņi čalodami, atlido putni kāšos,
Sveic sauli sniegpulkstenītes,
Pelēkais lauks par zaļu paklāju top.
Mežs pamodies smeļas spēku,
Sāk pārģērbties zaļās drēbēs.

Pavasara ainiņa

Viens saposies uz opernamu soļo
No limuzīna lepni izkāpis,
Cits sabozies uz sola parkā gulšņā,
Šeit bija nakti pārlaidis.
Cits malku skalda,
Liek to krustu šķērsu
Vēl kāds gar māju, krāsas spaini rokās,
Atsvaidzina apšuvumu veco.
Uz garas auklas krekli, bikses, svārki gulstas
Un pagalmā kāds puķu dobes ravē
Skan bērnu čalas, suņa rejas
Jauns pārīts, apskāvušies smejas.
Ir pavasaris, putnu kāši gaisā
Plaukst pirmie pumpuri un ziedi
Plūc pirmo zāli stirnas meža malā
Un dzirdams -ū-ū, ū-ū – tas ūpis dziļi mežā.
Bet – tālumā sedz debesjumu dūmi,
Ai, deg pērnā gada zāle, koki, krūmi,
Deg Daugavgrīvā niedrājs – drūmi…
Šeit neredzēsim ormanīti, lauci, dumburcāli
Vien tukši krasti, lauki melni.

Sievai dzimšanas dienā

Tavā dzimšanas dienā vēlu:
Lai darbā nejustos tu kā kalvē,
Kur katra bērna kliedziens – kā zalve,
Un pietiek spēka to paciest,
Jo bērnus tu mīli, kaut sveši.
Ir pierādīts dzīvē – ja mīli,
Tad tevi arī mīl,
Ir pierādīts dzīvē – ja bēdas,
Tad kopā skumst visi ar tevi,
Un dzīves priecīgos mirkļos,
Kad gavilē tava sirds,
Tu saņem sveicienus kvēlus, un ziedus,
Kurus mīlošie sniedz tev no visas sirds!