Anna Jakuškina

Man sniegputeņa domas…
Balta sniega migla
vējā pland,
Un ceļa nav, tik
spožas uguns acis
skaidri mirdz,
kad nojaušu par
mājām ceļa tuvumā.
Man vētras domas…
Skrien viļņi trakulīgi
jūras klajā,
tie kuģus biedē, ļaudis mājup sauc,
Slēpj dziļā čukstā sevi,
Bet izplūst kaislībās, ko
radījis ir Dievs.
Man domas, kurās
nemiers rimst…
Un piedzimst tālu
atbalss balta, kas
klusi zemi klāj.
Snieg. Snieg! Cik maigi snieg!

/Anna Jakuškina/

Iemetu sevi kā sīknaudu dienā,
nevērīgi un lēti.
Gribas apmānīt sāpi,
izdzēst laiku un tuksneša
viļņos saskatīt jūru.
Saulrietu sagaidīt slāpēs
zem pamales vēdekļiem zaļiem.

/Anna Jakuškina/

Rīti ar miglu, vakari mikli
Ābele sulīgi zaļa –
negaiss jau tuvu
āboli spilgti ar gaismu,
zibeņi skaļi
lietus berž mani no
iekšas un āras
bet tumsā grimst
pasaule lielā un tālā.
kas paliek pēc lietus?
tikai simts lāses manējā plaukstā

Rudens – saulaini rūsgans
Un silta vēja plūsmā
tas tinies
sēj bagāti ābolus
mālainā zemē,
Rasots dzidrums tur
izsvīst tik tvirts, un
sulīgs ik auglis gulst
manējā plaukstā
it kā nebūtu bijis ne
zibeņu skaļu, ne tumsas
visapkārt.

/Anna Jakuškina/

Ieej vakarā kā piena vannā
Kur pie bērziem mākoņgrēdas
pulkā nāk
un ar gladiolām
baltām malko kāri
zilo debess tāli.

Savāc saules dāsno
uguns rasu
Un ar savām siltām saujām
iekur rudens ziedu ugunskurus.

Un mākoņu smagums tad nolīs citur.

/Anna Jakuškina/