Anna Jakuškina

Man uz sirds guļ nemiers
kā nokusis putns.
Viņa balsī skan
izmisums domīgs,
Negribas vientuļai dienai
ļauties.
Sāpes pārstīgo rētas un gurst.
Gudrās acis vairs neprot smieties.
Pasaule pieder drosmīgajiem.
Bet varbūt – laimīgajiem…

/Anna Jakuškina/

Ābeļziedu putenī
Samta bite dūc
No augļu kokiem aizelsies
Vējš smaržas plūc
Tik bagāta kā rudenī
Tu projām mūc
No vēja un no smaržām
Kas, liekas, saka: iejūc!
Tu tomēr, neklausi,
Jo padebeši rūc
Skat, jau koku saknes
Pirmās lāses sūc…
Tik bagāta kā rudenī
Tu noslēp rokas azotē
Un sirdī ieklausies
Tur vējš un smaržas sadzīvo
Un ābeļziedu putenis
Un bite dūc
Un Tu… Tu līdzi jūc.

/Anna Jakuškina/

Man pietiek ar klusu čukstu,
Ar sajūtu – silta plauksta
ir līdzās,
Ai, pirmā mīlestība,
cik tu esi cietsirdīga!
Paņem sev līdzi visu,
Kas pirmo reiz pumpuros briest
Turpmāk – būs tikai atvasaras
Rudzupuķe auzās iebridusi
sāp,sāp ilgi un… laimīgi.

/Anna Jakuškina/

Es vēlos tik vienu
Mūžīgi palikt par ziedu
Asterēs sasildīt dienu sauli
Lai atnāc un baudi.
Es vēlos tik vienu
Just prieku ik dienu
Ar putniem brīvi
Lidojot izdziedāt dzīvi
Es vēlos tik vienu
sāpošai sirdij mieru
Un aušīgu vasaru
kā laimes asaru.

/Anna Jakuškina/

Man četras kabatas
devis ir laiks.
To vienu par ziemas
kabatu sauc
Tajā sniegpārslas klusumu
kamolā tin.
Otrajā pavasaris jautri
paslēpes spēlē.
Bet, kad kabata sasilst
saulē,
Tai pogcaurumā zied
sniegpulkstenes.
Trešā – tā tēva dēla
muļķīša kabata ir, tāpēc
viskrāšņākā šķiet –
upes un ezeri, putnu
dziesmas un pļavas
saldas no bitēm.
Ceturtā; rudenī allaž
smaga – smaržīgi āboli,
zirdziņš velk atmatā ratus,
Vēju šūpota vārpa ceļu no
grauda līdz maizei iet
Man četras kabatas
devis ir laiks.
Katru gadu tām jābūt ir pilnām.

/Anna Jakuškina/