Kad skumju kā
skudru pūznī tik daudz
Pie kamīna sēžu
Un vēlos tik ļoti –
izmisums steidzīgs
projām lai skrien.
Tu saki – karmīnsarkana
debessmala, būs lietus
un izskalos rētas
Un vēl – var atkal
visu no jauna sākt.
Liesmas izgaist tad
spocīgās ēnās
Klusu kaist ogles un
nogurums smags.
Tu pienes man cerību
kausu un padzerties
liec
Es saku – jau līst…
/Anna Jakuškina/
Debessjūrā rīta zvaigznei rietat
Apsnieg tumsa, lēnu mirdzat.
Pilni gaismas ir dārzi,
ielas tilti
Un man Ziemassvētku
pīrāgs smaržo tik silti
Visur sniegpārslu dvēseles baltās
Kūst attālums – lāstekas saltās
Un ikkatru miers svētīgs skauj,
Tik vienu tad gribas
teikt – ļauj!
/Anna Jakuškina/
Padziedi kopā ar mani
trīs dziesmas.
Tā pirmā pavasarim
un sniegpulkstenim baltam,
Tā otrā – vasarai
un pīpenēm trauslām uz lauka
Trešā – rudenī āboliem,
kas krīt.
Bet ziemas dziesmu nedziedi,
lai nesalst tev un man.
/Anna Jakuškina/
Man sniegputeņa domas…
Balta sniega migla
vējā pland,
Un ceļa nav, tik
spožas uguns acis
skaidri mirdz,
kad nojaušu par
mājām ceļa tuvumā.
Man vētras domas…
Skrien viļņi trakulīgi
jūras klajā,
tie kuģus biedē, ļaudis mājup sauc,
Slēpj dziļā čukstā sevi,
Bet izplūst kaislībās, ko
radījis ir Dievs.
Man domas, kurās
nemiers rimst…
Un piedzimst tālu
atbalss balta, kas
klusi zemi klāj.
Snieg. Snieg! Cik maigi snieg!
/Anna Jakuškina/
Iemetu sevi kā sīknaudu dienā,
nevērīgi un lēti.
Gribas apmānīt sāpi,
izdzēst laiku un tuksneša
viļņos saskatīt jūru.
Saulrietu sagaidīt slāpēs
zem pamales vēdekļiem zaļiem.
/Anna Jakuškina/