Rīti ar miglu, vakari mikli
Ābele sulīgi zaļa –
negaiss jau tuvu
āboli spilgti ar gaismu,
zibeņi skaļi
lietus berž mani no
iekšas un āras
bet tumsā grimst
pasaule lielā un tālā.
kas paliek pēc lietus?
tikai simts lāses manējā plaukstā
Rudens – saulaini rūsgans
Un silta vēja plūsmā
tas tinies
sēj bagāti ābolus
mālainā zemē,
Rasots dzidrums tur
izsvīst tik tvirts, un
sulīgs ik auglis gulst
manējā plaukstā
it kā nebūtu bijis ne
zibeņu skaļu, ne tumsas
visapkārt.
/Anna Jakuškina/
Ieej vakarā kā piena vannā
Kur pie bērziem mākoņgrēdas
pulkā nāk
un ar gladiolām
baltām malko kāri
zilo debess tāli.
Savāc saules dāsno
uguns rasu
Un ar savām siltām saujām
iekur rudens ziedu ugunskurus.
Un mākoņu smagums tad nolīs citur.
/Anna Jakuškina/
Pelēka diena.
“Sudraba.”
Viņš saka:
Bet viņš ir mākonis.
Apmācies.
Viņš saka: “Rāms.”
Bet viņš ir lietus.
Kaili zari.
Viņš saka: “Pumpuru ceļi uz pavasari”
Bet viņš ir krūms.
Saules vizma aiz jūras.
Viņš saka: “Skaisti”
Bet viņš ir atspulgs.
Pēdas min oļus
Viņš saka: “Stāsts”
Bet viņš ir liedags.
Kāds dūdo kaut kur.
Viņš saka: “Dziesma”
Bet viņš ir vējš
Ceriņu krūmā bumba
Viņš saka: “Mēness”
Bet viņš ir bērns.
/Anna Jakuškina/
Uzsnidzis sniegs. Ziemas ceļš. Tie nav cilvēki,
tās ir pēdas. Pēdas ar saviem stāstiem.
Re, tās lielās ir gariem , pieredzējušiem
stāstiem, bet tās mazās, tās ir
īsiem, brīnumu gaidošiem.
Garām traucas nosalis trolejbuss,
vezdams siltu dvašu un sasildīdams
visus, kas tajā iekāpj. Nokrīt pa
lēnai, mierīgai sniegpārslai. Ieklājas
pēdās kā mīkstas pūciņas. Lai pēdai silti.
Ja pēdām silti, stāsti var sākties…
/Anna Jakuškina/
gaisma iztinas no tumsas
spožām lāsēm zeme deg
mēs atnākam pa atspulgiem
un aizejam pa atspulgiem
bez elpas paliek laiks
pa ārēm ceļi skiren
un…
/Anna Jakuškina/