Par pavasari
Tālu Vidzemē baltā bērzā.
Tur mani sapņu strazdi ziemo.
Es tevi lūdzu: pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties.
Un, ja nu tie būs nosaluši
(Un tie būs noteikti nosaluši:
Tur jau bija tik mani strazdi,
Tur jau nebija tavu strazdu) —
Un, ja nu tie būs nosaluši,
Atdod kaķiem!
Bet varbūt tomēr pavasarī
Aizbrauksim abi apskatīties,
Kas ir tai būri. Velns viņu zina,
Ja nu tur ir arī tavi strazdi?
Varbūt pa ziemu ir piedzimuši
Strazdiņi mazi.
Vienalga kur, virs zemes, zemē,
Uz jūras vai uz padebess,
Ar tiem, kas mani mīl vai nemīl,
Bet vienu skaidri zinu es.
Man aprīlī ir jābūt mājās,
Man aprīlī ir jāpārnāk!
Jau martā saknēs sula krājās,
Zem sniega ziedi riesties sāk.
Bet aprīlī, kad spoži zilas
Pār baltiem bērziem debess līgst,
Kad dzeguze jau zvana silā,
Kad bites stropu atstāt drīkst,
Plaukst manā dārzā pirmā puķe,
No ziedu šķīvjiem tauriņš ēd,
Un man uz mājām vajag kuģot-
Es nedrīkstu to nokavēt.
/Ārija Elksne/
Manī nav tava pavasara, auša.
Kā es varu iet tavā pļavā?
Kur tev likt mani,
ziemu,
negaidīta un laba atkušņa
cauršautu?
Un es nemāku iet tikai ciemā.
Es visur eju uz palikšanu.
Un palikšana
ir mūža un sekundes
gara…
Auša…
Bet tev ir taisnība.
Uz palikšanu ir tikai viens vienīgs
ceļš-
ļaušana.
/Ojāra Vācietis/
Es dāvinu Tev pirmās vizbulītes,
Lai pavasari spētu sirdī jaust,
Lai visi rīti, arī miglā tītie,
Ar gaismu dvēselē un sirdī aust,
Lai palo prieks kā bērziem sulas,
Kas zaļošanas prieku dod.
Un arī Tev šais zilos ziedos,
Savs ziedēšanas spēks ir jāatrod,
No vizbulītēm, pūpoliem un zālēm,
No bērzu pumpuriem šis laiks,
Ko Lieldienas mums atnes plaukstās,
Mūs aicinot gan priecāties, gan mīlēt,
Liek pašiem mīlestību paust.
Dzīvība,
kas ledū iesala,
Dzīvība,
kas sniegos dusēja,
Pamostas
no zīles skaņās balss:
“Dzirdiet!
Ziemas varai nu ir gals!”
Siltums
pārvērš sniegu ūdeņos…
Saule
zemei jaunu spēku dod,
Un, kur bija
nesen sniegā viss,
Galvu
izslej sniega pulkstenis