Ko lai raksta?
Ko lai saka?
Visas daudzās domas,
Cīnās, lai raksta.
Viena ātra doma,
Vienā ātrā sekundē.
Nav laika apstāties,
Apstāties, lai padomātu.
Kāpēc tagad?
Kāpēc ne vēlāk?
Jo cita laba doma,
Vēlāk, būs labāka.
Bet ja neraksta,
Bet ja gaida.
Tad pašam sev,
Rītdien būs nelaime.
/Edgars Oktāns/
Mēs visi kāpjam kalnos,
Daži mazos, daži lielos,
Bet visi ir svarīgi.
Mēs tiekam apgaismoti
Par tiem kalniem veciem,
Kuros mēs jau sen uzkāpām.
Nav jēga kāpt jaunos,
Ja pēc citu teiktā,
Viss jau ir kāpts.
Bet katrs kalns ir svarīgs,
Pat ja citi, visi,
To neredz un neapsveic.
Tāpēc turpini kāpt kalnos augstos,
Jo tikai no virsotnes,
Ir iespējams pats sevi redzēt.
/Edgars Oktāns/
Ejot pa veco koridori,
Nāk mazliet sāpes,
Par katru neatvērto durvi,
Par katru pasauli neaiztiktu.
Mazliet sāp jo nezinu
Vai aiz tām durvīm, tieši,
Slēpjas skaista pasaule,
Skaista pasaule, kas ir labāka.
Bet visvairāk sāpes nāk no durvīm
Kurus domāju atvērt, ieiet,
(Un varbūt arī mazliet atvēru)
Bet beigās, nez kāpēc, neiegāju.
Protams, zinu ka nav jēga iet,
Visas durvis jau ir slēgtas.
Un pat ja nevaru atvērt iepriekšējās,
Vienmēr ir iespēja atvērt nākamās.
/Edgars Oktāns/