Staigāju pa ielām,
Pa veikalu, pa pilsētu,
Es to redzu
Tās pretīgās krāsas.
Krāsas, kuras ir saliktas,
Ne ar cilvēku roku,
Ne ar cilvēku domu,
Ne ar cilvēku jūtām.
Saliktas, jo vajadzēja salikt.
Lai izskatītos labi un jauni,
Un netērētu laiku cilvēkiem.
Nesaprotot, ka izskatās sliktāk.
Kāpēc tādām krāsām jābūt?
Un kāpēc daži nesaprot,
Kāda problēma ir ar tām?
Un kāpēc saka ka ir labi?
Vai esmu kļuvis vecs?
Nesaprotu jaunos krāsu pleķus.
Viņi saka ka ir „Mākslinieki”
Bet īsts mākslinieks tā nedarītu.
/Edgars Oktāns/