Romāns Valters

Gudri vīri ņem un diktē
Kāda jāvelk mug’rā štāte
Poličiem un robežsargiem,
Glābējiem un cietumsargiem.
Cik būs ilg’ šo štāti nēsat,
Kāde krās tā būs un tā tālek,
Tikai, vai tā nēsātājiem ērta būs?
Un, no kāda auduma to šūs?
Lems, cik bieza zole kurp’ un zābak,
Ar ko galva tiem būs jāsedz,
Ar ko piesegs drēb’ no liet’,
Un, ko vilks, kad āre snieg?
Tikai, cik tā drēb’ un kurp’ būs droš’?
Cik ilg’ varēs velkat tos?
Ko lai dar’ ja vīles, zoles plīst pirms laik –
MK noteikumos tikai valkāšanas laiks.
Kurpes neret sezonai tik der,
Pa trīs gadiem svarā nedrīkst pieņemties,
Un ja izaugsi par centimetriem trīs?
Nākam reiz, kad štāti saņemt iesi
No dakter zīm’ par izmēriem tu sniegsi,
Izrādīsies noliktavā ir ko izsniegt,
Bet, ja vairāki uz vienu šniti ir?
Tas, kurš pirmais štāti saņems, priecīgs,
Pēdējam var nepietikt šis prieciņš.
Vajeg jaunus noteikumus izdot,
Katrs pie skrodera tad lai var kātot,
Kurpniek zeļļiem darba pilnas rokas būs,
Pie cepurnieka galvas segu varēs pielaikot.
Mazais bizness Latvijā tad plauks,
Noliktavu vietā varēs būt kas jauns,
Glītās štātēs iekšliet’ darbiniek’ tad šiverēs,
Iekšēj’ drošib’ tie tad labi nosargās.

Šis dzejolis tapa izlasot kādā žurnālā viena vīrieša “bēdu” stāstu, kura turpinājumu es pārvērtu šādās rindās:
Vīriet’s gados sēž kādā krogā
Pudele tam dārga rokā,
Galva noliekta pār plecu-
“Nu es viņai par vecu esmu?”
Tad, kad biju jauns un spravns
No manis viņai nebij kauns,
Nauda nebija no svara
Ka tik gultā pār viņu vara!
Skatās – letes viņā galā
Kokteili sūc jauna dāma,
Acis ” met” uz viņa pusi
Svārki knapi nosedz dupsi.
Atskatās – aiz viņa siena,
Tad jau nopētīts es tieku,
Piemiedz viņš ar vienu aci,
Galvu sliec uz otru pusi.
Meiča lēnām “slīd” pa zāli
Sēstas blakus, noliek glāzi,
Tukša tā, to vīriņš pilda,
“Bēdas man” – viņš klusi dvesa.
Viņas roka lēni glāsta
Vīra izspērušos matus,
Pēkšņi satver to tā stiprāk,
Spiež pie krūtīm, jūt viņš – stingrām,
Ķermenim “skrien” pāri tirpas, jūt –
Šo meiču ļoti gribas!
Sānsoļos viņš gāja jauns
Precējoties, sievu tikai,
Mīlēja un mīlējās, visur, kur vien gribējās.
Līdz pat dienai nesenai
Kad šī teica – “Vecs tu, vai?”
Nevarēja vīrs bez domām –
pāris plikas meičas gorās –
Mīlēties ar savu sievu,
Nejuta no tā viņš baudu.
Varēja šī plika staigāt,
Striptīzu uz galda dejot,
Tikai stimulējot “to”,
Sasniedzām mēs kāroto!
Nevēlējās dzert viņš dropes,
Iet pie ārsta, saņemt potes?
Dusmīga tad sieva tapa,
Jāpērk bija otra gulta.
Bet, šīs meičas uzvedība
Padarīja “šo” it stīvu,
Mīlējāmies kāpņu telpā,
Kādā neaizslēgtā mājā.
Vakarā, viņš mājās devās,
Lika sievai brunčus vilkt,
Tā lai tikai gurnus sedz,
Tīšām kaut ko zemē svieda,
Skatījās, kā viņa liecas,
Juta kā “šis” augšā slienas,
Raujot viņai visu nost, dzird –
“Tu, vecais, mani izvaro?!”