Kāds rakstīja, sūdzējās – zināms nav,
Vai Saskarsmes lasītāj’ precoties ar?
Tad, lūk, lai zināms visiem top –
Es dalīšos priekos, es neesmu skops:
Un atkal rokās man, nu jau žurnāls – jauks,
Tā rakstos cilvēki par attiecībām pauž,
Tās īpatnējas mēdz būt, dažkārt,
Kā vulgārs vīrietis, daž’ laba sieviete
ar cita vārdiem,
Kā zirneklis “vij”, intrigu lai mīlas valgos,
Skaut’ jaunu upuri, sen izredzēto.
Te ļaudis vaļsirdīgi klāsta,
Par mīlas dēkām, pārvēršot tos stāstos,
Par pārdzīvoto vēsta, domājot, ka būs,
To uzrakstītais pamācība citiem.
Un neba pēdējais vai pirmais žurnāls šis,
Kur Anda, Zane, Dace, Uldis, Rolands gaužas.
Bet citiem, par laimi, iepazīstot mīlu
No sirds, priekā, vārdi dzejā ārā laužas!
To visu SASKARSMĒ var izbaudīt,
Kur četrus gadus atpakaļ es sūtīj’ pasta balodīt,
Tik Dievs vien zin vai balodis bij izmanīgs,
Vai sūtījums bij uzrakstīts, ka nemanīt,
To nevarēja sieviete, no vaiga glīta,
Sav’ mūža ceļu ejot, palikusi viena.
Lai piedod man daž’ laba dāma,
Kas domāja, ka kopdzīve ar mani – drāma,
To nesaskatīj’, nu jau mana sieva,
Ar ko jums vēstu, “rezultāts” lai zināms top.
Lai ļaudīs neizraisa bažas manu vārdu dāsnums,
“Kā katrs māk, tā maun” – tā dziedāj’ Edgars Liepiņš,
Un tādēļ man nav kauns,
Ja kādam lasot sanāk smiekliņš.