Cik labi būtu, ja tu mans mīļais,
No manis projām neietu,
Un savu dzīvi, tu, mans mīļais,
Tik man it visu veltītu.
Mēs sāktu visu kā no jauna,
Un nebūtu no ļaudīm kauna,
Tik tādēļ, ka tu jaunāks esi,
Nav šķēršļu mīlai, ka tik ir labi!
Var iebilst draugi, radi, kolēģi,
Bet vai tad viņu liktens šāds,
Ik vakarus būt vienai, prāts,
Kad gribas lai tak piekļauj kāds.
Lai domā, palīdz, jūt man līdz,
Kad priekos, bēdās sirds man trīss,
Tiem visiem pārējiem tā nav,
Man arī vajag, bet, ak, vai,
To ir tik daudz, ka nezinu,
Es, kam lai sirdi atdodu?
Romāns Valters
Romāns Valters dzejoļi
Patiesība
No skolas vecuma līdz noteiktam laikam,
Mums māca visiem zināmas lietas,
No bērna kājas līdz noteiktam vecumam,
Mums vecāki māca par zināmām lietām.
Tik dažiem iespējas ir
Tikt klāt pie nezināmā.
Patiesība – tā atklājas vai neatklājas,
Kādam tā atklājas, bet pārāk vēlu.
Līdz šim viņš dzīvojis ir,
It kā ar aizsietām acīm, ”aizbāztām” ausīm –
tiecoties pēc viņas.
Ai, cik sāpīgi, cik rūgti,
Vai kliedz, vai nē,
Kad beidzot uzzini – kā tas ir zināt!
No sākuma „kamols” stāv kaklā,
Kāda netaisnība – negribas dzīvot
Uzzinot visu!
Liekulība – patiesības zināšanu otrā seja,
Kad sagremoto un norij,
Tu esi padevies, tu esi padevies un peldi,
Tu turpini dzīvot, bet nav jau kam teikt,
Nav jau kam jautāt – nav,
nav,
nav,
Vai „nav” nav jau par daudz?
Labāk jau bija nezināt,
Bet nezinot – tu esi vergs,
Zinot – kungs!
Ai, cik dzīve rūgta,
Bet vēl līdz „slieksnim” ir laiks.
Oda mīlestībai
Ak, mīlestība, mīlestība
Tu varena ļoti!
Tu “aizdedz” mīļoto sirdis,
Tu – ļaunam labam liec kļūt,
Bet spēcīgam – maigam,
Kautrīgam drosmi tu rod,
Pat muļķis nosarkt prot!
Un, redz – pat tam, kurš nav radis
Kā priekšā muguru liekt,
Tu – varenā liec savā priekšā
Uz ceļiem tam krist!
Akls cilvēks – redzīgs kļūst,
Pat muļķis dzied slavas dziesmas,
Ļauns cilvēks – labvēlīgs top,
Bet stiprs – brīnumus dara,
No ceļgaliem pieceļas tas,
Kuru likās nekas nespēj liekt,
Un visi priecīgi sauc:
“Ak mīlestība –
Tu tiešām visvarena esi!”
Veltījums vārda dienā
Rit dzīve, apkārt spars un prieks,
Skan bērnu čalas, smiekli,
Un mežmalā plaukst pūpolzars,
It katra dvēsele tver sauli – daba mostas,
Jo atnācis ir pavasars.
Bet satiku es tevi ziemā,
Kad sniga sniegs un bargs bij sals,
Es kautri bildu siltus vārdus,
Lai vārdu siltums ziedu ver.
Šie vārdi ziedam likās silti,
Jo pavērās šis zieds, un es
Tad ieraudzīju krāšņu ziedu,
Bet – tek no acīm asaras?
Es bilstu – tas no aukstuma vai sniega?
Ak, nē! No dvēseles dziļumiem!
Šis zieds ir skaists, baidās skarbu vēju,
Kurš pasargās no vēja ziedu šo?
Šis zieds bij pazaudējis balstu,
No skarbiem vējiem sargātājs, kas bij.
Šis zieds ir maigs un trausls dzīvē šajā,
Cik žēl, ka dzīve sūra ir.
Bet mīlestība – sargātu šo ziedu,
No sala, sniega, vējiem skarbajiem,
Un plaukt tev ziediņ visu mūžu,
Un visu mūžu mīlētam tev būt!
Lai mīla dvēseles dziļumos tev spēku rod,
Kas nākotnē Tev nesīs svētlaimīgu baudu,
Redz – mīla nava pērkama par naudu,
Tā diemžēl dzīvē jāizcīna ir.
Un saules stariņš apgaismību rod,
Un zelt, un plaukt – lūk dzīves jēga, tieksme,
Bez tieksmes šīs – mums saules starus neredzēt!
Intīmais
To, kas tevi tā uztrauc,
To, kas intresē ļoti,
Liek nosarkt līdz ausu galiem,
Es mācēšu izskaidrot tev.
To, kas mani tā uztrauc,
To, kas intresē mani,
Liek sirdij straujāk pukstēt,
Sārtumam vaigos tvīkt,
Es ceru – tu stāstīsi klusām,
Bet varbūt pat rādīsi ar,
Savā jūtu pasaulē “aizvedīsi”!