Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedrs.
Tev sirds ir pilna rūgtām asarām
Kā rudens lietus piemirkusi pļava;
Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām
Un rit, un rit, un gala viņām nava.
Kas raudot sirdi atraisa no tām,
Tam labi, – viņam lāgavīra slava:
«Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām!»
Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs, –
Lej asaras barā – dzels kā ģifts un sērs!
Priekš citiem darbodamies attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā-
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā,
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot, laimīgi:
Uz tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.
Dziļākās domas
Smadzenes izvaid
Bezveida murgos,
Kvēlošās jausmās;
Domas tik plašas,
Tirdošas, smagas,
Itin kā liktens
Dzelžainā vara.
Nekāda prieka
Domāt šīs domas,
Bēgtu – kur bēgsi?
Tver, glauž un samin.
Iedomu jaukie ideāli,
Vecākie principi, tikla, mīla –
Dienas allažības priekšā
Šķīst kā graudi akmeņstarpā.
Cilvēka dvēsele, nabaga dvēsele,
Kur tev būt līdzi bezgala dabai?
Sāpēs un cīņās, un grauzošās šaubās
Tu esi saplēsta, nabaga dvēsele.
Daba tik pilnīga, daba tik vienalga,
Kas viņai daļas – cilvēks un sāpes?!
Bezgala skaista, bezgala auksta,
Kādu mums tēlo viņsaules dzīvi.
*Sacerēta Šveicē pie Četru kantonu ezera 1893. gadā.