Tev sirds ir pilna rūgtām asarām
Kā rudens lietus piemirkusi pļava;
Tās krājas tur kopš bērnu rotaļām
Un rit, un rit, un gala viņām nava.
Kas raudot sirdi atraisa no tām,
Tam labi, – viņam lāgavīra slava:
«Viņš atklāts, jūtīgs svešām žēlabām!»
Tev neplūst asaras, bet pilns jau mērs, –
Lej asaras barā – dzels kā ģifts un sērs!