Cilvēka dvēsele, nabaga dvēsele,
Kur tev būt līdzi bezgala dabai?
Sāpēs un cīņās, un grauzošās šaubās
Tu esi saplēsta, nabaga dvēsele.
Daba tik pilnīga, daba tik vienalga,
Kas viņai daļas – cilvēks un sāpes?!
Bezgala skaista, bezgala auksta,
Kādu mums tēlo viņsaules dzīvi.
*Sacerēta Šveicē pie Četru kantonu ezera 1893. gadā.