Rainis

Pēperkoku zirdziņš
Eglītē saka:
“Kad šodien tik gods, —
“Rīt lai bezdibens aka!
“Kad šovakar apkārt
“Man svecītes mirdz, —
“Tad rītu lai atvērti —
“Zobi man ņirdz!”

Tam atbild eglītē
Pēperkok-sirds:
“Ko sūdzies par aku,
“Par zobiem, kas ņirdz?!
“Tā aka tik bērnu
“Sārtmutīte ira!
“Un zobiņu starpā
“Lai pēperkoks bira!

“Ir prieks man, ka citus
“Es priecīgus daru,
“Ka bērniņiem gardumus
“Pasniegt es varu!
“Cik līksmi ir
“Līksmībai līdzi just!
“Cik saldi ir
“Tādā sārtmutītē kust!

“Vai labāk, ka kalstu
“Un zemē ka krītu,
“Kur mani ij sunīts
“Zem kājiņām mītu?!
“Es cepta, lai prieku
“Kam darītu,
“Lai rīt mani apēd,
“Ne parītu!”

Guļ svētnakti puisīts,
Pa sapņiem tas ausās,
Uz pēperkoku
Sarunu klausās.
Bet rītu, kad cēla
To māmiņa,
Viņš tūdaļ——-
To pēperkok-sirdi apēda!

Gailīts ar savu gaspažu,
Ar daiļo balto vistiņu,
Staigā pa dārzu un priecājas,
Ka vasaras siltums pieturas.

Teic gailītim vistiņa
Un klusi, mīlīgi vidžina:
“Tev vaj’dzētu visiem to paziņot!
“Šodienas laiku pareģot!
“Nevienam to ziņu nevaj’ga liegt,
“Tev vaj’ga visai pasaulei kliegt! —
“Tev taču no visiem tā skaistākā balss,
“Dziedi, ka noskan viss laidara gals!”

Gailīts ar mieru; viņš palecas,
Uz stabiņa gala uztupstas,
Saka: “Lai iet!”
Un tad skaļi dzied:
— “Tā tad šodien labs laiks!!
— “Nu tik gan laiks!!
— “Laiks ir ka nu!!
— “Kikuriku!!”

Teic gailītim atkal vistiņa,
Klusi, mīlīgi vidžina:
“Es labprāt še oliņu dētu,
“Ko saimniece atņemt nepaspētu!
“Se smiltīs var to labi kast —
“Ne mūžam to neatrast!”

Ar mieru ir gailītis;
Tik to viņš vēl piebildis:
“Nevienam par oliņu nevaj’ga teikt!”
Teic vistiņa: “Labi; tik vaj’ga to sveikt;
“Tu pats par laiku visiem kliedz,
“Vai man pašas oliņu apsveikt liedz?!”

Un nu vistiņa sāk kladzināt, kladzināt
Un klabināt, un labināt:
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!
“Lūk, lūk, oliņa!”

No istabas izskrēja Anniņa,
Izdēto oliņu paņēma,
Vēl vistiņu bārtin bar:
“Ko šī tik daudz kladzināt var!”

Vecais gudrais gāja austrumzemē;
Divus zēnus redzēj’ ķildojamies.
“Ko jūs ķildojiet?” Teic viens no zēniem
“Saule lecot cilvēkam ir tuvāk,
“Pusdienā, turpret, no mums ir tālāk!”
“Otrais zēns teic: “Nē jel! saule lecot
“Ir mums tālāk, — pusdienā ir tuvāk!”
“Kā tā?” jautā gudrais. Atbild pirmais:
“Saule lecot liela ir kā ritens,
“Pusdienā tā maza top kā bļoda.
“Tas, kas tālāk, izliekas mums mazāks,
“Tuvākais ir lielāks. Vai tā nava?”
Atbild otrais: “Nē jel! saule lecot
“Nespodra un vēsa, — dienas vidū
“Tā turpret kā verdošs ūdens karsta.
“Tuvākais ir karstāks, tālais vēsāks,
“Vai tā nava? — Izšķir ķildu, gudrais!”
Vecais gudrais nespēja to izšķirt.
Abi zēni sāka gardi smieties:
“Kas lai nu vēl tic, ka vecie gudri?!

Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu,
Jauns zaķīts dižojās,
Ar vecu ezi satikās
Un lielījās:
“Ar tevi kažokiem gan nemainītu,
“Man mīksts un tev tāds — kaulains!”

“Es ar kažokiem vis nemainītu,”
Pretī ezis atsaucās:
“Kad nu te suņi gadīsies,
“Kurš kažoks tiem patiksies?
“Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu,
“Tas saplīstu un tiktu — praulains!”

“Kur tu biji, lapsas māte,
Kur tu pastaigāji?”
“Zaļā laukā zosis gana, —
Tur es pastaigāju.”

“Pasargājies, lapsasmāte,
Tīko tevi nošaut.
Nošaus tevi medinieki,
Pakārs kārtes galā.
Pakārs tevi kārtes galā.
Novilks kažociņu.”