Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedrs.
Agri no rīta
Guļ manā priekšā
Pilsēta, grimusi
Dubļos un tvaikos.
Riebjas man nokāpt
Pilsētā lejā:
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.
Sestajā stāvā
Brīvs sevi jūtos,
Bez gala debesis
Dvēselei vaļā.
Dvēsele debesīs
Nepiekūst lidot,
Līdz agrā rītā
Miesas to atsauc.
Miesas to atsauc:
Pilsētā jākāpj
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.
Miesas grib azaida,
Miesas grib svārku,
Līdzi grimst dvēsele
Dubļos un tvaikos.
Bij’ dziļa ziema
Kad projām gāju
Uz tāļu zemi,
Uz svešu māju.
“Nu miers virs zemes!”
Man likās skanam,
“Nu labs prāts cilvēkiem!”
Pulksteņus zvanām;
Un vējus es dzirdēju
Ņirdzīgi smejam,
Man paraustām svārkus
Un garām skrejam.
Sniegs, putens griezās,
Man acīs sita,
Lēni uz ziemassvētku
Eglītēm krita.
Ak, miers virs zemes!
Un gara dusa
Un ziemā, ziema–
Sirds sāpēs kusa.
Man sirdī ziedons,
Kaut eju tālēs,
Jūs ziemas sniegi
Tin vālu vālēs;
Es ziedoni līdzi
Sev piemiņai ņemu,
Jūs viņu nievājāt,
Skaitījāt zemu.
Es viņu balvai
Jums atkal nestu,
Kad garo miegu
Iz acīm jūs mestu…
Vai zeme dus vēl
To garo miegu?
Vai ziema klāj vēl
To dziļo sniegu?
Vai mieru virs zemes
Aizvien vēl zvana?
Aizvien, aizvien vēl
Jums miega nav gana?
Es vērīgi klausos
Šos garos gadus,
Vai neskan balsis,
Kas ziedonim radus?
Skats ilgās tiecas
Uz dzimtenes pusi,
Visa mana dvēsele
Iztvīkusi.
Balts balodīts,
Balts mākonīts
No debesīm laidās,
Lai nav vairs kas baidās, —
Nu karš ir reiz beigts!
Lai dziesmas nu raisām!
Lai ziediņus kaisām!
Nāk solīšiem liegiem
Klus’, klus’ kā pa miegiem —
Miers! miers lai ir sveikts!
Tu mīļ-princesīti!
Tev kronīts stāv glīti!
Nu mūsu tu esi!
Tu mieru mums nesi,
No tevis viss veikts!
Ozolzaros Strazdiņi
Bij sev pērkli taisījuši;
Sēd tur mazie Strazdiņi,
Garus kaklus izstiepuši.
Jēcītis ar Līziņu
Mežā noskrien agru rītu,
Paņēmuši krātiņu,
Lai tur strazdus sagūstītu.
Bērni rāpjas ozolā,
Putni baigi apkārt skraida:
“Neliekat jel krātiņā
“Mūsu bērniņus!” tie vaida.
“Atstājat mums maziņos,
“Mazās dzīvībiņas taupat,
“Drīz tie beigsies sirdsēstos,
“Kad jūs brīvību tiem laupat.
“Še jums mūsu dziesmas skan,
“Krātiņā mēs būsim klusi,
“Cietumā jums arī gan
“Dzīve būtu pazudusi!”
Bet tie strazdus saķēra,
Zēluma tie nepazina —
Te, lūk, mežsargs pienāca.
Pašus krātiņā tos dzina.
Nu tie sēd tur, krātiņā.
Dzelzu restes logiem priekšā
Putni laižas brīvībā,
Bērni sēri raud tur iekšā.
Pēperkoku zirdziņš
Eglītē saka:
“Kad šodien tik gods, —
“Rīt lai bezdibens aka!
“Kad šovakar apkārt
“Man svecītes mirdz, —
“Tad rītu lai atvērti —
“Zobi man ņirdz!”
Tam atbild eglītē
Pēperkok-sirds:
“Ko sūdzies par aku,
“Par zobiem, kas ņirdz?!
“Tā aka tik bērnu
“Sārtmutīte ira!
“Un zobiņu starpā
“Lai pēperkoks bira!
“Ir prieks man, ka citus
“Es priecīgus daru,
“Ka bērniņiem gardumus
“Pasniegt es varu!
“Cik līksmi ir
“Līksmībai līdzi just!
“Cik saldi ir
“Tādā sārtmutītē kust!
“Vai labāk, ka kalstu
“Un zemē ka krītu,
“Kur mani ij sunīts
“Zem kājiņām mītu?!
“Es cepta, lai prieku
“Kam darītu,
“Lai rīt mani apēd,
“Ne parītu!”
Guļ svētnakti puisīts,
Pa sapņiem tas ausās,
Uz pēperkoku
Sarunu klausās.
Bet rītu, kad cēla
To māmiņa,
Viņš tūdaļ——-
To pēperkok-sirdi apēda!