Jaunais zaķis un vecais ezis

Ar jaunu kažociņu, tiešām glītu,
Jauns zaķīts dižojās,
Ar vecu ezi satikās
Un lielījās:
“Ar tevi kažokiem gan nemainītu,
“Man mīksts un tev tāds — kaulains!”

“Es ar kažokiem vis nemainītu,”
Pretī ezis atsaucās:
“Kad nu te suņi gadīsies,
“Kurš kažoks tiem patiksies?
“Man šķiet, tie tavu mīksto apglaudītu,
“Tas saplīstu un tiktu — praulains!”