Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis[2] Pliekšāns, (dzimis 1865. gada 11. septembrī, miris 1929. gada 12. septembrī) bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. Viens no Jaunās strāvas kustības pārstāvjiem un Latvijas Sociāldemokrātiskās Strādnieku partijas biedrs.
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.
Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.
Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.
Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.
Nu aši vien un naski
Lai šodien steidzam!
Kur sveces, vate, vaski?
Drīz eglīti pušķot beidzam
Uz izrādi,
Šo mīļo svētku eglīti.
Kā kājiņas še skraida
Tā tiku — tiku!
Kā mēž un krauj un svaida!
Iet briku, triku, briku!
Tik veicīgi
Te pūlas visi bērniņi.
Ij Kāravs līdzi rosās
Un riedams lēkā,
Pa kājām maisās, plosās,
Tīk līdzi būt šai dēkā,
Kur uztraukti
Nāk viesos mīļie Ziemas svētki.
“Bet kur tad mūsu incis?”
“Ko nelīdz darbā?”
Lai pameklēt skrien Trincis!
“Guļ incis vates kārbā!”
“Ko slinkoji?”
Bilst incis: “Sildu vates kušķīti:
Tas sals, kad tu to uzliksi
Par sniedziņu uz eglīti !”
Gan labas visas gadskārtas,
Bet rudens vislabāk man patīkas.
Kad mīļā rudens nebūtu,
Ak, sakāt, ko tad mēs darītu?
Man vasarā tīk gan pa lauku skriet,
Bet iekost, tas man vēl labāk šķiet.
Un iekost vislabāk rudenī varu,
Kad augļu pilnu redz katru zaru.
Kāds prieks tad sarkanos āboļus skatīt!
Vēl lielāks prieks — tos no koka kratīt!
Man nebūtu jābūt žirgtam zēnam,
Ja es tad ņemtos pa mazam, pa lēnam,
Tik žēl, ka man ir biksiņas,
Kur divas kules tik iešūtas.
Saulīte-māmiņa,
Vasara-meitiņa.
Saule sūta meitiņu
Puķītes dēstīt.
Zilas, zelta, sarkanas,
Kaķīšu pēdiņas,
Vizbulītes, gailenītes,
Zilajos zvaniņus.
Drīzi skolas bērniņus
Izlaidīs laukā,
Lai pēc melniem burtiem
Iet raibiem ziediņiem.
Sarkanās rozītes
Dēstī visvairāk,
Lai bērnu vaidziņi
Top rožu sārti.
Pie tenis-laukuma
Zaļā bērni lasās,
Drīz sāksies rotaļa, —
Mazie līdzi prasās.
Ar sietiņu Līziņa
Jau ballītes svaida, —
Noskatās māsiņa,
Kā gaisā tās skraida.
“Steidzies, Līziņa, ķert,
“Kur pasviež tev balli!”
Māsiņa ar’ grib tvert,
Izpleš savu šalli.
“Nost, maziņā, ej!”
Tai zēni saukā:
“Ko tu te pulkā skrej?
“Stāvi tur laukā!”