Mēness sūtnis

Visgudrākais no zvēriem — zilonis,
Bet zaķis reiz to taču pievīlis:
Tas bija tā, —
Kā apliecināts senā pasakā.

Pie ezera bij zaķim mājas vieta,
Te nāk tur dzert — no kurienes? Dievs zin —
Liels ziloņbars un nabagzaķus min;
Tā zaķiem jābeidzas, — un tā nav lieta!

Vecs zaķis gudro: “Kā te palīdzēt?”
Teic cits: “Tādi pretnieki! Ko varam spēt?”
“Ar ziloni ij runāt nav tik droši.”
Bet šis kāpj klintī, augsti pietiekoši.

Tur zaķis aicin’ ziloņvadoni.
Tas atnāk: “Kas tu? Ko tu gribi?”
— “Es vēstnesis, ko svētais mēness sūta.”
Pār ziloņsirdi pāriet biju jūta.

Un jāzin tas:
Mums mēnesī šķiet vīrs vai meitiņas,
Bet indiešiem tur zaķis rādījies;
Un mēness zaķiem esot sargu dievs,

Par “čača” — zaķi nosauc indieši,
Par “čačin” — “zaķotu” sauc mēnesi, —
Jūs redzat, kāds ir zaķiem sakars,
Ar mēnesi, it īpaši, kad vakars.

Un zilonim teic zaķis: “Daudz tev spēka,
“Bet vai ij tev nav bail no grēka?
“Tu lielu grēku esi darījis:
“No mēness ezera tā sargus padzinis!”

“Šai ezerā svēts mēness mīt,
“Lūk, tur tā seja ezervidū spīd, —-
“Mēs, zaķi, esam viņa sargi, —
“Nu tevi mēness sodīs bargi!”

Tad zilons gaužu sabijās
Redz: mēness ezerā tāds dusmīgs kratījās!
Teic zilons: “Tas darīts neziņā!
“Nekad mēs neizdarīsim vairs tā!”

Bet zaķis mēnessdievu lūdz:
“Kad zilons grēkus sūdz,
Dievs, tev piedot vara,
“Jo tie jau nezin, ko tie dara!”

Mīļai māmiņai

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Es mīlu tevi kā nevienu,
Tu esi manim dārgāka
Par saulīti un baltu dienu.

Tu vienmēr esi labiņa
Un žēlo mani katru brīdi:
Riet saule, aiziet dieniņa,
Bet tu aizvienam silti spīdi.

Pie tevis nāku nākdama,
Vai manim bēdas ir vai prieki,
Tev pieder katra domiņa,
Vai svarīgs kas, vai kādi nieki.

Tu mīļā, mīļā māmiņa,
Par visu vairāk mīlu tevi —
Man balta dzīves taciņa:
Tu savu sirsniņu man devi.

Palīga laiki

Nu aši vien un naski
Lai šodien steidzam!
Kur sveces, vate, vaski?
Drīz eglīti pušķot beidzam
Uz izrādi,
Šo mīļo svētku eglīti.

Kā kājiņas še skraida
Tā tiku — tiku!
Kā mēž un krauj un svaida!
Iet briku, triku, briku!
Tik veicīgi
Te pūlas visi bērniņi.

Ij Kāravs līdzi rosās
Un riedams lēkā,
Pa kājām maisās, plosās,
Tīk līdzi būt šai dēkā,
Kur uztraukti
Nāk viesos mīļie Ziemas svētki.

“Bet kur tad mūsu incis?”
“Ko nelīdz darbā?”
Lai pameklēt skrien Trincis!
“Guļ incis vates kārbā!”

“Ko slinkoji?”
Bilst incis: “Sildu vates kušķīti:
Tas sals, kad tu to uzliksi
Par sniedziņu uz eglīti !”

Praktiskais zēns un rudens

Gan labas visas gadskārtas,
Bet rudens vislabāk man patīkas.

Kad mīļā rudens nebūtu,
Ak, sakāt, ko tad mēs darītu?

Man vasarā tīk gan pa lauku skriet,
Bet iekost, tas man vēl labāk šķiet.

Un iekost vislabāk rudenī varu,
Kad augļu pilnu redz katru zaru.

Kāds prieks tad sarkanos āboļus skatīt!
Vēl lielāks prieks — tos no koka kratīt!

Man nebūtu jābūt žirgtam zēnam,
Ja es tad ņemtos pa mazam, pa lēnam,

Tik žēl, ka man ir biksiņas,
Kur divas kules tik iešūtas.

Saulītes uzdevums vasarā

Saulīte-māmiņa,
Vasara-meitiņa.
Saule sūta meitiņu
Puķītes dēstīt.

Zilas, zelta, sarkanas,
Kaķīšu pēdiņas,
Vizbulītes, gailenītes,
Zilajos zvaniņus.

Drīzi skolas bērniņus
Izlaidīs laukā,
Lai pēc melniem burtiem
Iet raibiem ziediņiem.

Sarkanās rozītes
Dēstī visvairāk,
Lai bērnu vaidziņi
Top rožu sārti.