Visgudrākais no zvēriem — zilonis,
Bet zaķis reiz to taču pievīlis:
Tas bija tā, —
Kā apliecināts senā pasakā.
Pie ezera bij zaķim mājas vieta,
Te nāk tur dzert — no kurienes? Dievs zin —
Liels ziloņbars un nabagzaķus min;
Tā zaķiem jābeidzas, — un tā nav lieta!
Vecs zaķis gudro: “Kā te palīdzēt?”
Teic cits: “Tādi pretnieki! Ko varam spēt?”
“Ar ziloni ij runāt nav tik droši.”
Bet šis kāpj klintī, augsti pietiekoši.
Tur zaķis aicin’ ziloņvadoni.
Tas atnāk: “Kas tu? Ko tu gribi?”
— “Es vēstnesis, ko svētais mēness sūta.”
Pār ziloņsirdi pāriet biju jūta.
Un jāzin tas:
Mums mēnesī šķiet vīrs vai meitiņas,
Bet indiešiem tur zaķis rādījies;
Un mēness zaķiem esot sargu dievs,
Par “čača” — zaķi nosauc indieši,
Par “čačin” — “zaķotu” sauc mēnesi, —
Jūs redzat, kāds ir zaķiem sakars,
Ar mēnesi, it īpaši, kad vakars.
Un zilonim teic zaķis: “Daudz tev spēka,
“Bet vai ij tev nav bail no grēka?
“Tu lielu grēku esi darījis:
“No mēness ezera tā sargus padzinis!”
“Šai ezerā svēts mēness mīt,
“Lūk, tur tā seja ezervidū spīd, —-
“Mēs, zaķi, esam viņa sargi, —
“Nu tevi mēness sodīs bargi!”
Tad zilons gaužu sabijās
Redz: mēness ezerā tāds dusmīgs kratījās!
Teic zilons: “Tas darīts neziņā!
“Nekad mēs neizdarīsim vairs tā!”
Bet zaķis mēnessdievu lūdz:
“Kad zilons grēkus sūdz,
Dievs, tev piedot vara,
“Jo tie jau nezin, ko tie dara!”