Nupat kā rudens lietus lijis, —
Ansīts kopš rīta nav laukā bijis.
Nu viņam vienīgi pareizi šķietas,
Skatīt, kā stāv tur ārā tās lietas.
Ārā jau Jancītis atrodas priekšā,
Abi ar kurpītēm peļķēs nu iekšā.
Lūk, mālos skaistas paliek pēdas,
Ka kurpītes sabrien, tur maz tiem bēdas.
Teic Ansītis: “Nu iesim pēdiņas taisīt!”
Teic Jancītis: “Nu mālus kā mūrnieki maisīt!”
“Tam santims, kas dziļākas pēdiņas mīdīs!”
“Tam divi, kam dubļi augstāk šķīdīs!”
Nu abi dubļus tik spēcīgi mina,
Ka tāli visapkārt šļakatas dzina.
Abiem ij acīs, ij drēbēs tika,
Svārkos ij biksās te pika, tur pika.
Gan Ansītis santimu nopelnīja,
Bet mājās, ak, kādi bārieni bija!
Viņš santimu labprāt atpakaļ dotu,
Ja kāds to no bāriena atbrīvotu.
Uz katru piku pa vārdam tika,
Līdz mātei rāties pēc neapnika.