Kaspars Krauklis

kā papīrs bezrūpīgi burzīts
skranda kas reiz bija lapa
uz tās rakstot dvēsele tapa
lai tās likteni mainītu
dzīve nestās lai to gaidītu
kaut laikam ēdot sairstu
no sirds atzīstu
tevi no jauna rakstītu
tu esi dzīva manās acīs
un vārdi to mīlestību iekrāso
bet viss reiz putekļos padzisīs
bet būs dzīva kaut kur visumā
līdz atkal sakritīs zvaigznes
burts burtā mats matā
kaut caur citu prātu un svešiem pirkstiem
varbūt šī nav mūsu pirmā reize
tas jaukais mirklis ko gaidīju
kad mēs atkal satiksimies
vienalga cik dzīve burzīs
tā manu sirdsapziņu nesaburzīs!

/Kaspars Krauklis/

Gaisma tumsā-
Visaptverošs jēdziens
Kurā sevi saskatu
Ko nepārtraukti meklēju
Skatoties dzīves liesmā
Kas dedzīgi dzirksteļo
Kur nepilnības kaili izgaismo
Kur no sevis neizbēgt
Kā cerības lāpa
Ko sargāju no visiem vējiem
Lai sajustu izžmiegtu esenci
No sevis un dzīves
Ko nozīmē būt cilvēkam
Mūžīgais jautājums: Kas ir gaisma tumsā?
Ko katru dienu šķetinu
Kaut ir dienas kad nav spēka
Izlīst no gultas un visa
Visas sajūtas šķiet rūgtas
Un nāves čuksti čukst
Ir gaisma kas turpina degt
Un vēlas izgaismot tumšos stūrus
Gribās pat raudāt cik tā siltuma trūkst
Bet pietiek ar mazu dzirksteli
Kas sniedz ticību sevī
Pat aizdedzot cigareti kaitējot sev
Pietiek ieraudzīt to dzirksteli
Gribu dzīvot kaut cik tumsai asi zobi
Uzsmaidīt cauri tumsas biezokņiem
Ka ir izeja un tā ir dzīva
Cik mazs mums reizēm vajag
Lai izmuktu no tiem
Cik trausla ir cilvēka sirds
Un lai kā to ķidā un žmiedz
Pat kā maigs nevainīgs vilnītis
Kas kā maiga pienenes pūka
sirdij uzlaižas virsū mazā sēkla
kas vēlas ziedēt un dīgt
kā nezāle vai puķe
kā katrs pats spriež
tas tik ļoti sāp
ka gribās ciet to vērt
lai pasargāta tā dus
noslēpumainajā maigajā tumsā
kur to neviens neaizskars
bet es izvēlos degt par spīti
tiem asajiem zobiem kas gaida
kad varēs nekavējoties mani aprīt

katra diena kamēr mazākā dzirkstele
vel braši spītīgi kvēl
man ir spēks un spars par to cīnīties
lai ko tas maksātu
kaut gadus apliekot savas kailās plaukstas
kamēr pats salstu nost
pat savu elpu aizturēšu
ticēšu tai līdz pašām beigām
cerībā ka to redzēšu
pilnā spožumā mīlestības apņemts
mūžīgi mūžos visas savas dzīves
tai atdošu un sargāšu
lai tumsa to nenoēd un
vēji nenopūš un bezspēcīgs paliek lietus
lai deg un spīd mana gaisma tumsā!

/Kaspars Krauklis/

Mīlestība lēna
Savu ceļu meklēdama
Siju sijām izsijāta
Mana sirds tavas mājas

Brīžiem zudis tumša prāta
Meklēdams tevi, kur tevis nav
Krītu ceļos, man nav spēka
Lūdzu tev, kur esi mana?

Nav kartes, nav ne laika
Tikai mīlestība tava
Kā krastā degoša bāka
Ved, kur sirds balss skaļa

Nesteidzīgi ar mīlas lāpām
Pāri sirds slazdu kāpām
Asaru laivās ļoti rāma
Turpina iet ar basām kājām

Laikam vairs nav te varas
Mums pieder sekunde katra
Nav bez mīlestības ne kakta
Mana tava, tava mana

Nu mēs abi vienā elpā
Jūtu tevi katrā telpā
Ar tevi troksnis tik kluss
Tu esi mans siltais pulss

Mīlestība lēna
Savu ceļu meklēdama
Siju sijām izsijāta
Mana sirds ir tavas mājas!

/Kaspars Krauklis/