kā papīrs bezrūpīgi burzīts
skranda kas reiz bija lapa
uz tās rakstot dvēsele tapa
lai tās likteni mainītu
dzīve nestās lai to gaidītu
kaut laikam ēdot sairstu
no sirds atzīstu
tevi no jauna rakstītu
tu esi dzīva manās acīs
un vārdi to mīlestību iekrāso
bet viss reiz putekļos padzisīs
bet būs dzīva kaut kur visumā
līdz atkal sakritīs zvaigznes
burts burtā mats matā
kaut caur citu prātu un svešiem pirkstiem
varbūt šī nav mūsu pirmā reize
tas jaukais mirklis ko gaidīju
kad mēs atkal satiksimies
vienalga cik dzīve burzīs
tā manu sirdsapziņu nesaburzīs!
/Kaspars Krauklis/