Kaspars Krauklis dzejoļi
Man sāp ka nevaru palīdzēt,
Bet mierīgi nosēdēt nevaru.
Man rauj dusmas, ka nelaikā.
Kad dzīvoju savu sapni,
Tu otrā malā ciet.
Kad vajadzētu būt tev blakām,
Esmu otrā pasaules malā.
Kaut tā nav mana cīņa,
Man rūp tava vieta,
Lai galu galā… uzvar dzīvība!
Kaspars Krauklis
Tavas acis kveļ,
Tavs skatiens dzeļ,
Manus vārdus smeļ.
Kā no debesīm
Dzirkstele šķilta-
Saule pret mākoņiem,
Mēness pret zvaigznēm.
Tā mūžam spilgta,
Tā mūžam silta.
To vējiem nenodzēst.
Tā degs un degs,
Līdz visas ēnas sadegs
Un paliks dzirkstele.
Maza jauka dzirkstelīte.
Kaspars Krauklis
Jo mazāka pasaule mana,
Jo bagātāka tā ir.
Daudz piesātināta, intīmāka,
Katram lielāka loma ir.
Tur vārdiem cits svars,
Tur pulksteņa laikam pazūd smaka.
Mirkļiem sava skaņa
Kā baznīcu zvani zvana.
Tur mīlestība sēž
Uz katra staba.
Neprasu vai kāds saprata.
Bet tā patiesība mana.
Bet tā patiesība mana,
Neprasu vai kāds saprata.
Uz katra staba,
Tur mīlestība sēž.
Kā baznīcu zvani zvana,
Mirkļiem sava skaņa.
Tur pulksteņa laikam pazūd smaka,
Tur vārdam cits svars.
Katram lielāka loma ir,
Daudz piesātināta, intīmāka.
Jo bagātāka tā ir,
Jo mazāka pasaule mana.
Kaspars Krauklis
Ja kāda ir manas auklas otrā galā, nepadodies lūdzu
Kā arī es nepadošos uz tevi, kaut cik bezcerīgi brīžiem liktos
Es tomēr esmu otrā galā, pa dzīvi iedams meklēdams un
Gaidīdams to mirkli, kad mūsu auklas gali saritināsies kopā
Un beidzot mēs satiksimies un caur viena otra acīm
Redzēsim paradīzi, te pat uz zemes mīļās zemes.
Kaspars Krauklis
Es būšu gaisma,
Kas izgaismos ceļus.
Es būšu gaisma,
Kas izskaudīs vientulību ēnas.
Es būšu gaisma,
Kas iedrošinās spožāk virmot.
Esmu gatavs spīdēt
ilgus gadus biezā tumsā
Neredzēdams citas gaismas.
Esmu gatavs spīdēt
Ilgus gadus neredzot savu,
Bet visas citas gaismas.
Esmu gatavs spīdēt
Ilgus gadus… Visus gadus.
Kaspars Krauklis