Cilvēcība nebūtu jāprasa.
Mīlestība nebūtu jāmeklē.
Skaistums nav jāierāmē.
Intuīcija nav jāignorē.
Tā pat, kā uziet, tā mālē.
Ko man tagad? Stāvēt?
Atsvešināties un bālēt?
Tik smadzeņu šūnas vālē.
Nesaproti, kas vairs galē.
Tā virve, pa ko laidies lejā,
Ir vairs aukla augšā ejot.
Tu esi atpakaļ, bet pazudis dabā,
Dabā, kas šobrīd mums trūkst.
Kaspars Krauklis
Kaspars Krauklis dzejoļi
Tiesa
Viss apkārt tumsa, kristālu atlūzas virmo.
Kas atvēra šīs slūžas, kam bija jābūt ciet.
Man paliek bail, nejūtu nevienas vēja plūsmas.
Vis maz dzirdēt kādu balsi, Nē? Nebūs?
Ieskatos atlūzā, tur mana dzīve iet kā filma.
Uz katras atlūzas iet cita diena.
jūtu acis un tās nav manējās.
Kur es atrodos? Mana elpa sāk skriet.
Atskan rūciens dziļš, dobjš rūciens.
Kaut kas nezvērisks, es trīcu.
Gribu aizvērt acis, lai vis beidzas,
Bet nervi atrauj tās vaļā.
No tā man vairs neizbēgt.
Man liekas šī ir mana tiesa.
Par bojājumiem, ko mana dvēsele cieta.
Kaspars Krauklis
Gaisma Tumsā
Ar tevi viss noris tik dabiski.
Tāda sajūta, ka valoda plūst pati.
Nekas nav uzspiests, pilnīgākā brīvība.
Beidzot tā ir īsta.
Pienāci man klāt nemanot.
Tā atnāk tai mirklī kad…
kad vairs nemeklē un negaidi to.
Viena diena un tu trāpīji mērķī-
pa visām sirds stīgām,
un es mulstu, kas ar mani notiek?
Tavas rūpes apglauda manu sirdi no visām pusēm.
Atvēri man acis un sirdi uz jaunām spējām,
ko neesmu līdz šim jutis.
Tie nebija tauriņi vai amora bultas,
tas bija, kas augstāks.
Tavas acis kā pērles, smaids kā glāsts.
Afrodītes iemiesojums cilvēka miesā.
Iekūri no jauna manas izdegušās ogles,
Reiz smēju: ”mīlestība ir kā bultu šaut mērķī tumsā”
tā tad, sanāk, ka tu esi mana gaisma!
Kaspars Krauklis
MAIGUMS
Kad pēdējo reizi manīji stārķi planējam?
Tik balts un tīrs ir narcises smīns.
Kā gaismu met zirnekļu tīkls.
Skaties uzmanīgi var sagriezties.
Apmaldīties un atrasties.
Saules glāstos pamosties.
Ļauj kā nātrei pieglausties.
Tagad jūti? Tas ir īsts.
Vilku vālēm pūkas līst.
Caur tām skats visai glīts.
Nebaidies nāc man līdz.
Kaspars Krauklis
NOTICĒT
Skatos liesmā
Viļos savā dzīves dziesmā
Taustiņi sprūst, stīgas trūkst
Tā lēnām iznīkst skaņa
Iestāsies klusums
Parādīsies bailes, neziņa
Vel palikusi gaisma
Kas apspīd manu ceļu
Tā aizpildīs trūkstošo skaņu
Aizlāpīs kaucošās sāpēs
Remdēs sirdī alkstošās slāpes
Ko vien nevar izdarīt gaisma.
Pietiek ar dzirksteli
Lai ticētu, lai dzirdētu
Savu sirds balsi.
Kaspars Krauklis