Kaspars Krauklis dzejoļi
Dvēsele kā enkurs kas velkas.
Uzrauj visas jūtu stīgas,
Kas skan sāpju un laimes notīs.
Iekritis ar muguru mīkstā krēslā.
Skatos uz gaismas veidolu eiforijā,
Tā tuvojas klāt un paliek siltāk,
Jūtos kā jaunā tūlītējā atkarībā,
Jūtu visu un gandrīz neko.
Meklēju draudzīgu roku ko satvert,
Apskāvienu īstu apskāvienu,
Neviltotu mīlestību ko apņemt,
Un nelaist nekad to vaļā,
Līdz Dievs pacels manu enkuru.
/Kaspars Krauklis/
Tu esi labākā dziesma zaļumballē.
Kad dzirdot jāskrien uz skatuves pusi,
Tā ir deja, ko nevar laist garām.
Neizdziestoša sprigana dzirkstele.
Rūpju pilna tev bagāti karsta sirds,
Kam pukstot enerģētisks lādiņš šķiļas,
Ka viesiem apkārtējiem acis iekvēlo.
Bet pati spīdi kā spilgtākā zvaigzne visumā.
Tu esi zieds, kas spēj plaukt arī ziemā.
Tu esi uguns, kas spēj degt ledājā.
Tu esi definīcija vārdam dvēsele.
Neviens vārds, neviens burts,
Neatspoguļos tavu patieso burvību.
Cik spoža un neaptverama tā ir.
Man tikai gods mēģināt aprakstīt,
Ietērpt tevi skaistākajās dzejas kleitās,
Līdz tev būs pilns drēbju skapis,
Bet man vesels dzejas krājums,
par kultūras mūzu, kas nenoriet.
Lai dzīve dod to laimi un godu,
ka tu būtu pēdējā daiļava,
Par kuru jebkad rakstu.
/Kaspars Krauklis/
Visi ceļi, visas puses,
Ieti lieti, cauri ieti.
Sirds aiz rokas, prāts aiz kājas,
Ved mani līdz, kur to mājas.
Tek mēnestiņš pēc saulītes.
Zvaigznes zīmējiet man kartes,
Mākonīši apzīmēs tās ceļus,
Lai kur es ietu, dienu nakti.
Visi ceļi kā upīte ar straumi mani nes.
Visas straumes uz tavu sirdi tek.
Visi ceļi, visas puses,
Nomaldīties vairs nespēšu.
/Kaspars Krauklis/
Kad sevis mīlestība ir vienīgā dienišķā maize
Un taupīgi pa kumosam stiepju šo klaipu,
Lai pietiktu visai dzīvei, zinot ka nepietiks.
Ir dienas kad neēdu,
Ir dienas ka atļaujos vienu kumosu,
Tad aiz izsalkuma apēdu visu.
Jūtos labi uz mirkli kā silts apskāviens.
Pamostos no rīta atkal esmu izsalcis.
Jāsāk meklēt pa visām maliņām,
Visas sastāvdaļas lai uzceptu jaunu.
Nepietiek jau ar cīņu ar sevi.
Vel ir grauzēji un pelējums kas gaida savu brīdi.
Gribas pie sevis domāt-
Kaut sevis mīlestība nebūtu jāmācās,
Bet gan norma ar ko pamosties.
/Kaspars Krauklis/
Esmu cīņā, ko nevaru uzvarēt.
Vairs nezinu kurā pusē esmu.
Ar ko vispār viss sākās?
Varbūt nav jācīnās, bet jāļaujas.
Varbūt esmu bijis tumšajā pusē,
Un nekad nelaidis sevī gaismu.
Varbūt šai cīņai nav nekāda sakara,
Ar manu iekšējo pasauli.
Tikai domas, kas cauri plūst,
Ja nebaksti nemaz nekož.
Varbūt neesmu nemaz cīņā,
Bet gan sevis mīlestībā.
Kas sasilda vēsākos sirds stūrus.
Vēsums bēgot, meklējot izeju.
Dur pa visām malām.
Kāpēc vel pretojos un cīnos?
Ja pretī stājas Mīlestība.