Kaspars Krauklis dzejoļi
Vienmēr patikušas zvaigznes,
Tās uzrunā un pievelk, sveicina no debesīm.
Bet nekad nebiju izpratis, kas pievelk un uzrunā tā?
Vakarnakt lūkojos zvaigznēs līdz mirklim…
Kad pēkšņi prātā zibenīgi sadzirksteļojās un saslēdzās.
Tas taču ir milzīgs spogulis,
Jo dziļāk tajās ielūkojos,
Jo dziļāk sevī ieskatos.
Uz mirkli viss saplūst vienā,
Visas atbildes uzplaukst,
Visas raizes noplaukst,
Paliek tik sirds, kas pumpē un dvēsele, kas stūrē!
/Kaspars Krauklis/
Reiz arī dzisīs zvaigznes,
Mēs dejosim līdz mūs aiznes,
Griezīsimies aiz laimes,
Ka padzisīs raizes.
Netrūks ne maizes,
Un saujiņas kaisles,
Ne mazākās bailes,
Tikai mīlas saites.
Kas mūs divus kopā tur,
Sirdis ugunskuru kur,
Tā degs stiprāk kā amori dur,
Tas mūsu mīlestību tur!
/Kaspars Krauklis/
Dāvātās puķes piedodiet,
Vis ko varu vairs dot,
Ir ar dzejoli jaunu dzīvi dāvāt,
Ziediet mūžīgi te uz lapām,
Rotājiet, dejojiet ar krāsām,
Sildiet atmiņu, lai paliek prātā,
Ievijiet to mīlestības glāstā.
Vēlreiz puķes piedodiet,
Jūs līdzi nevaru ņemt,
Šeit būs pļava ar maigu sauli,
Par ūdeni rūpēsies brašs mākonīts mazs.
Jūs apciemos tauriņi viskrāsainākie,
Gan bites un citi labvēļi,
Kas šeit neatstās jūs novārtā,
Katras acis sniegs jums dzīvību, vēl vienu reiz!
/Kaspars Krauklis/
Lietus līst, tavas asaras,
Kā no skaistākās pasakas.
Krēslā paliks atvadas,
Pagājušas mūsu vasaras.
Kā taureņiem plīvot,
Ar tevi kopā lidot.
Nevēlos piezemēties vel,
Paturēt šo mirkli sev.
Tur vēlos, nevēlos būt.
Pie vella ko sirds jūt.
Veciem tiltiem laiks jau brukt,
Man tiesības laimīgam būt!
/Kaspars Krauklis/
Reizēm prātoju, kā sevī mājoju,
Vai tas ir apmetnis, mans paslēpnis,
Kā ietīties siltā segā un aizmirsties,
Rūpju glāstos ieķerties, projām nelaisties.
Gaisma ieslēdzas, vēs rīts atgriežas,
No segām izģērbties, dzīvei acīs skatīties,
Ienāk sastingums, tas nav uztraukums,
Ka visa sirds trīc, no nespējas atzīties-
Jūtās, kas katlā vāku spiež,
Sāpēs, kas krūtīs griež,
Prātā, kas mūžam spriež,
Miesā, kas cauri cieš.
Bet kaut kur pazarē, zaļa zaļotnē,
Sasedzies segās kāpurēns, ko
Apkārt tumsa iemīļo, tam spārnus iemieso.
Reizēm prātoju, kā sevī mājoju.
Kā gaisā pacelties,
Kā mirklī apstāties,
Un nemaz nesteigties,
Elpas pēdām paļauties.
Reizēm prātoju, kā sevī mājoju,
Kā gardu dzērienu, to lēnām malkoju.
Kā saule ar mēnesi, mūžam dancoju,
Jo nezinu, kad pēdējo malku malkošu.
/Kaspars Krauklis/