Tiesa

Viss apkārt tumsa, kristālu atlūzas virmo.
Kas atvēra šīs slūžas, kam bija jābūt ciet.
Man paliek bail, nejūtu nevienas vēja plūsmas.
Vis maz dzirdēt kādu balsi, Nē? Nebūs?
Ieskatos atlūzā, tur mana dzīve iet kā filma.
Uz katras atlūzas iet cita diena.
jūtu acis un tās nav manējās.
Kur es atrodos? Mana elpa sāk skriet.
Atskan rūciens dziļš, dobjš rūciens.
Kaut kas nezvērisks, es trīcu.
Gribu aizvērt acis, lai vis beidzas,
Bet nervi atrauj tās vaļā.
No tā man vairs neizbēgt.
Man liekas šī ir mana tiesa.
Par bojājumiem, ko mana dvēsele cieta.

Kaspars Krauklis